,,Zemgales līdzenums — grāmata vienīgā,
no kuras man brīvību citēt.
Zemgales līdzenums — dzimtene kliedzienam.
Vaigs, kur asarai ritēt.’’
(M.Zālīte)
Ikviens latvietis jau kopš aizmūžiem ir bijis cieši saistīts ar zemi- savu barotāju, darba devēju, prieka radītāju. Latvijas zeme ne vienam vien ir devusi spēku, aizejot tālajos Pasaules ceļos, arī Viktoram Aleksandram Kanbergam, latvietim, kuram lielāko un ražīgāko mūža daļu nācies pavadīt Kanādā. Tagad šo spēku būs lemts izjust un gudriem un laimīgiem savā zemē kļūt tiem jauniešiem, kam, pateicoties Viktora Kanberga radinieku dāsnajam dāvinājumam, tiks dota iespēja studēt kādā no Latvijas augstskolām. Šī velte- zeme Zemgalē- pauž tuvinieku cerību: ,,Mēs esam pārliecināti, ka šis students neizmantos iegūto izglītību tikai sev, bet, tāpat kā Viktors, ziedos laiku savai Tēvzemei un tās cilvēkiem, palīdzēs Latvijas sabiedrībai, īpaši tiem, kam klājas grūtāk.”
Viktors Kanbergs nācis pasaulē šai zeme ļoti zīmīgā dienā - 1933. gada 18. novembrī, Rīgā. Tā ir viņa bērnības pilsēta, kad tiek uzsāktas skolas gaitas Franču licejā, taču vasaras allaž tiek pavadītas laukos - Vircavas pagasta Dzirniekos, plašajā un skaistajā Zemgales līdzenumā.
Diemžēl, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, ģimenei nācās atstāt Latviju, tāpēc Viktors mācības varēja turpināt Eslingenes bēgļu nometnē, bet jau 1949. gada Ziemassvētos ceļš veda vēl tālāk pasaule- uz Toronto Kanādā. Tur Viktors absolvēja ģimnāziju un uzsāka apgūt modernās valodas University of Toronto, iegūstot B.A.grādu. Tad sekoja mācības Osgoode Hall Law School , studējot jurisprudenci un iegūstot L.L.B. grādu.
Viktors Kanbergs visu mūžu nostrādāja advokatūrā, Kanādas sabiedrībā tika augstu cienītas un novērtētas viņa prasmes, zināšanas un vēlme palīdzēt cilvēkiem, taču neskaitāmas stundas tika ziedotas, sniedzot gan juridisku, gan materiālu palīdzību tautiešiem no Latvijas. Viņš aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē- bija Toronto Latviešu kredītsabiedrības priekšsēdis, viens no Toronto Latviešu centra un Piektdienas skolas dibinātājiem. Viņš bija arī korporācijas Patrias Kanādas kopas biedrs un tajā nenogurstoši darbojās līdz pat aiziešanai Mūžībā.
Viktoru Kanbergu līdzcilvēki cienīja un augstu vērtēja ne tikai par zināšanām profesionālajā jomā. Viņš bija interesants un erudīts sarunu biedrs, lieliski zināja četras valodas, bet viņam tuvie cilvēki vēl šodien atceras Viktora prasmi diplomātiski atrisināt jebkuru situāciju un dzirkstošo humoru.
Viktora Kanberga draugs un atbalsts allaž bija viņa dzīvesbiedre Margita. Viņa savulaik beidza Wellesley māsu skolu un University of Toronto un mūža lielāko daļu rūpējās par Toronto cilvēku veselību. Ģimenē uzaudzināti un par veiksmīgiem inženieriem kļuvuši divi dēli- Jānis un Dāvis, bet nu dzimtu kuplina mazbērni Ilmārs, Kartīna un Aleksia.
Viktors Kanbergs devās Aizsaules ceļos 2001. gada 27. jūnijā, savas ilgas un cerības vēlot turpmāk piepildīt tiem, kuriem, gluži tāpat kā viņam, nekad nav bijusi vienaldzīga Tēvzeme un tās nākotne. To palīdzēs īstenot visdārgākā cilvēka mūžā iespējamā dāvana- kaut neliels, bet gabaliņš no savas tēvu zemes, vectēvu koptās un mīlētās, tālumā esot, sirdī glabātās.
Ir zināms, ka, Aizsaulē aizejot, palikušajiem varam mantojumā atstāt tikai divas lietas- saknes un spārnus. Un Viktoram savulaik tik mīļajā Zemgalē ir viss: gan bagāta un auglīga zeme, kur saknēm visdrošāk, gan tik daudz debesu kā nekur citur, kas vispārdrošāko sapņu lidojumam nu ļaus kļūt par īstenību.