Rūdolfa Sīļa piemiņas stipendija
Ziedotājs atbalsta:
studējošos no Balvu novada
Sīļu ģimenes likteņu līkloči vijas cauri visiem 20. gadsimta notikumiem Latvijas vēsturē līdz pat mūsdienām. Partizānu kustībā cīņā pret lieliniekiem iesaistīti tika visi Paegļu mājas iemītnieki – vecāki Ede un Pēteris, astoņi bērni – tai skaitā Ilzes tēvs Teodors un viņa brālis Rūdolfs. Arī Latgales atbrīvošanas kara laikā Latvijas armijas rotu un bataljonu štābi izmantoja Baltinavā esošās Sīļu ģimenes mājas. Tad sekoja Ulmaņlaiki, Latvijas okupācija, karš, kad ikkatram latvietim bija jāizlemj, kurā pusē nostāties, – karot svešā armijā, doties bēgļu gaitās, cīnīties ar ienaidnieku, slēpjoties mežā, vai pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Divu brāļu Teodora un Rūdolfa dzīves ceļi šeit šķirās, piespiedu kārtā, dodoties katram savā virzienā.
Rūdolfam Sīlim tālākais liktenis bija grūts un traģisks. 1941. gada 14. jūnijā Rūdolfs Sīlis savu ģimeni redzēja pēdējoreiz, jo viņa sievu Mildu, dēlu Laimoni un tēvu Pēteri nošķīra citā vilcienā un aizveda uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Viņš pats tika deportēts uz Sverdlovskas apgabala Sevurallagu, kur kļuva par latviešu nometnes organizācijas vadītāju un bruņotās sacelšanās organizētāju. Kopā ar citiem izsūtītajiem, viņš izplānoja sargu atbruņošanu, lai iegūtu pārtiku un ieročus, taču iecere neīstenojās un visi tika saņemti gūstā. Pēdējā spriedumā tika pievienotas arī pārējās pretošanās darbības, kā brīvprātīga iestāšanās Latvijas armijā, darbība Baltinavas pagasta padomē un Nacionālās jauniešu savienības Baltinavas nodaļas vadīšana, kas nenovēršami nozīmēja nāvessodu. 1942. gada 8. augustā tika izpildīts tiesas spriedums un 35 gadu vecumā Rūdolfu Sīli aukstasinīgi nošauj.
Diemžēl sieva Milda un brālis Teodors, dzīviem esot, nekad neuzzināja Rūdolfa traģisko likteni. To izdevās noskaidrot tikai 2017. gadā, kad Teodora meita Ilze Sīlis kopā ar Baltinavas vidusskolas skolotāju Valentīnu Kašu izpētīja valsts arhīvu dokumentus par notikumiem Sibīrijā.
Uz pasaules allaž ir bijuši cilvēki, kuriem nav trūcis drosmes pret ļaunumu cīnīties, kuri pat vistumšākos vēstures brīžus spēj vērst uz cilvēcību un līdzcietību. Šādu gaišu soli, ģimenes locekļu piemiņas saglabāšanā, ir spēruši Ilze Sīlis un Dāvids Hants. Tā ir patiesa dzimtas liecība, stāsts par stipriem cilvēkiem un viņu atvasēm.
Ziedotāji Ilze Sīlis kopā ar vīru dzīvo Kalifornijā, ASV. Lai arī uzaugot dzīve aizvadīta otrpus okeānam, tomēr Sīļu ģimenes ieaudzinātais patriotisms un latvietība veidojusi Ilzes vēlmi atgriezties un palīdzēt citiem. Arī Ilzes onkulis un ilggadējs ziedotājs Juris Petričeks (1936-2022) stāstījis par Latviju, īpaši minot sadarbību ar fondu, dibinātajām Petričeku dzimtas stipendijām un viņa mīļās sievas Ritas piemiņas stipendijas godprātīgo pārvaldīšanu. Arī pēc nāves, Juris Petričeks savā testamentā novēlēja līdzekļus stipendijām Latvijas jauniešiem. Stāsti par jauniešu spējām un sasniegumiem, deva uzticību Ilzei un Dāvidam pievienoties Vītolu fonda ziedotāju pulkam.