Jāņa un Annas Marijas Eglītes piemiņas stipendija
Ziedotājs atbalsta:
pedagoģiju un farmāciju studējošos
Latvijas, savas Tēvzemes, 100 jubilejas gadā, godinot savu vecāku piemiņu, sadarbībā ar Vītolu fondu stipendiju augstākās izglītības iegūšanai mazturīgiem, bet talantīgiem jauniešiem dibina Andrejs Eglīte un viņa māsa Dace Lisa (Eglīte) Taylor, tādējādi apliecinot savu patieso patriotismu, uzticību Latvijas jauniešiem un viņu spējai veidot savas zemes nākotni. Šo stipendiju paredzēts piešķirt pedagoģiju vai farmāciju studējošiem.
Eglīšu dzimtu allaž raksturojis pamatīgums - nopietna attieksme pret veicamo pienākumu, augsta atbildības sajūta, prasme ar cieņu izturēt ikvienu likteņa triecienu un Dieva un Tēvzemes mīlestība, kura allaž tikusi apliecināta ne ar skaļiem vārdiem, bet godīgi paveiktos darbos.
Abi Andreja un Daces vecāki nākuši no Vidzemes - māte Anna Marija Eglīte piedzima Mazsalacā 1907. gada 7. februārī, Jānis 1906. gada 30. jūnijā Rīgā, taču arī viņa dzimta ir no Vidzemes puses - no Valmieras apriņķa Dauguļu pagasta. 1934. gadā abi nodibināja ģimeni, taču līdz tam brīdim katra ceļš vēl veda atsevišķi.
Anna auga trīs bērnu ģimenē, diemžēl vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, brālis pazuda. Tēvu ģimene zaudēja agri, jo notika nelaimes gadījums, strādājot ar kuļmašīnu. Meitene tika iesvētīta luterāņu baznīcā un tad devās uz Rīgu, lai pēc vietējās skolas beigšanas turpinātu mācības Viļa Olava komercskolā, kuru viņa ar izcilām sekmēm pabeidza 1927. gadā. Annai ļoti patika un padevās darbs ar bērniem, tāpēc viņa strādāja par audzinātāju dažādos bērnudārzos Rīgā un bērnu vasaras nometnēs.
Jānis Eglīte savukārt bērnību vadīja ļoti kuplā ģimenē- viņi bija trīs brāļi un četras māsas. Pirmā pasaules kara laikā viņi pārcēlās uz Cēsu apriņķa Priekuļu pagastu. Jānis jau bija uzsācis mācības Rīgas pilsētas elementārskolā Čiekurkalnā, tagad izglītošanos nācās turpināt Priekuļu sešklasīgajā pamatskolā. 1923. gadā Jānis Eglīte iestājās Rīgas skolotāju institūtā, kuru pabeidza 1928. gadā, iegūstot tiesības strādāt par skolotāju. Jaunais pedagogs sāka strādāt Kuldīgas apriņķa sešklasīgajā pamatskolā, taču nācās pildīt pienākumu pret Tēvzemi un doties obligātajā karadienestā uz 4. Valmieras kājnieku pulku. Arī tur jaunietis visu veica pēc labākās sirdsapziņas, iegūstot dižkareivja pakāpi. Pēc dienesta Jānis tika ievēlēts par skolotāju Rīgas pilsētas R. Blaumaņa 27.pamatskolā, bet 1931. gadā, lai papildinātu zināšanas, iestājas Latvijas Universitātes matemātikas un dabaszinātņu fakultātē un sāka studēt ģeogrāfiju. Viņš iestājas arī korporācijā ,,Latvia”.
1934. gadā abi jaunie pedagogi satikās un nodibināja ģimeni, kura tika svētīta ar diviem bērniem - vispirms ar Andreju, bet pēc četriem gadiem, jau grūtajā kara laikā, ar mazo Daci. Drīz Jānis Eglīte kļuva par skolas pārzini un veica šo darbu līdz pat izceļošanai no Latvijas, izņemot sarežģīto 1941. gadu, kad ienāca krievu karaspēks.
Otrā pasaules kara beigu tuvošanās lika ģimenei ar diviem maziem bērniem pieņemt grūtu lēmumu, un viņi izceļoja uz Vāciju, kur nācās mitināties dažādās bēgļu nometnēs. Taču arī tur Anna un Jānis palika uzticīgi savam aicinājumam - pedagoģijai, tāpēc Anna atkal kļuva par audzinātāju bērnudārzos, bet Jānis bija gan skolotājs, gan skolas pārzinis, gan ģimnāziju inspektors.
1949. gadā ģimene devās uz Amerikā, kur apmetās Ņujorkas pavalstī, netālu no Amsterdamas pilsētas, kur nokalpoja paredzēto laiku sava galvotāja saimniecībā, kura nodarbojās ar piena ražošanu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Linkolnu - tur Anna atrada darbu dzīvnieku zāļu ražošanas un pētniecības firmā Norden Laboratories, kur viņa nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā, savukārt Jānis kļuva par inženiera palīgu Nebraskas ceļa departamenta laboratorijā. Arī viņš bija uzticīgs šai darba vietai, līdz sasniedza pensionēšanās vecumu.
Anna un Jānis aktīvi iesaistījās arī latviešu sabiedriskajā dzīvē. Anna bija Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) mūža biedre un Linkolnas latviešu ev. luteriskās draudzes locekle, bet Jānis bija viens no šīs draudzes dibinātājiem, daudzus gadus darbojās valdē. Kad draudze ieguva savas telpas, Jānis atkal varēja pievērsties savai iemīļotajai profesijai un kļuva par skolas pirmo pārzini, mācīja latviešu valodu, vēsturi un ģeogrāfiju. Jānis aktīvi darbojās arī Nebraskas latviešu palīdzības biedrībā, iestājas Linkolnas DV apvienībā, bija Linkolnas latviešu studentu korporācijas kopas dibinātājs, ALA mūža biedrs un Latvijas Brīvības Fonda (PBLA) biedrs.
Annas vaļasprieks bija viņas skaistais puķu dārzs, lasīšana un ceļošana. Reizēm viņai ļoti patika skatīties futbola spēles, un tad viņa kļuva par aizrautīgu līdzjutēju. Savukārt Jāņa, šī inteliģentā, ar augstu intelektu apveltītā cilvēka, sirds piederēja klasiskajai literatūrai. Viņš skuma par latviešu tautas likteni, un viņam sāpēja ikviena tautieša attālināšanās no latvietības.
1988. gadā Jānis aizgāja Mūžībā un tika guldīts Linkolnas pilsētas kapsētā. Annai sākās grūts laiks, jo pēc tik ilgiem kopā pavadītiem gadiem viņa bija palikusi viena. Tas ietekmēja veselību, un Anna mūža nogali pavadīja aprūpes namā, kur viņai tika nodrošināta laba aprūpe. Šeit tika atzīmēta arī Annas 90 gadu jubileja. 2001. gadā Dievs uzklausīja viņas lūgšanas un aizsauca pie sevis. Aizgājēja bija izteikusi vēlēšanos tikt kremētai un apglabātai blakus vīram Jānim Linkolnas pilsētas kapsētā.
Neskatoties uz grūto kara laiku, sarežģīto dzīvi bēgļu nometnēs un iedzīvošanās grūtībām svešā zemē, Jānis un Anna Eglītes ir pratuši izaudzināt lieliskus bērnus - šīs stipendijas dibinātājus, kuri nekad neaizmirsīs savu vecāku rūpes un gādību, kā arī pamudinājumus iegūt pēc iespējas labāku izglītību, kurai šai inteliģentajā ģimenē allaž tika pievērsta liela uzmanība.
Andreja un Daces dzimtene ir Latvija. Andrejs dzimis 1938. gada 11. aprīlī Rīgā. Viņa skolas gaitas sākās bēgļu nometnēs, bet tika turpinātas Amerikā līdz 1956. gadam, kad tika absolvēta Linkolnas vidusskola (Lincoln High School). Jau rudenī viņš uzsāka inženierzinātņu studijas Nebraskas Universitātē, iestājas studentu korporācijā ,,Latvia”’. No 1961. līdz 1963. gadam Andrejs tika iesaukts ASV aktīvajā armijas bruņoto spēku daļā, pēc tam divus gadus bija armijas rezervē. Dienesta laikā viņš labus panākumus guva šaušanas sacensībās. Andrejs tika atvaļināts, ieguvis seržanta pakāpi ( Staff Sergeant). Vēlāk viņš strādāja Nebraskas pavalsts tiltu projektēšanas nodaļā līdz pat aiziešanai pensijā 2006. gadā. Andrejs Eglīte ir Apvienotās Linkolnas latviešu ev. luteriskās draudzes loceklis, ieņēmis tās valdē dažādus posteņus, patlaban ir draudzes pērminderis. Kopš 1961. gada viņš darbojas arī DV ASV Linkolnas apvienībā, ir pildījis dažādus amatus apvienības valdē, revīzijas komisijā un šaušanas sporta kopā, ir šīs organizācijas Mūža biedrs, apbalvots ar Zelta nozīmi. Andrejs Eglīte ir arī Amerikas Latviešu Apvienības Mūža biedrs Dzintara pakāpē, apbalvots ar ALAs atzinības rakstu par ilggadīgu darbu DV apvienībā, īpaši atzīmējot DV šaušanas sporta kopas izveidi un attīstību. Kopš 1975. gada viņš aktīvi darbojas Latviešu Brīvības Fondā (PBLA), arī Latviešu fondā, ir sasniedzis Dzelzs tūkstošnieka pakāpi. Vēl Andreja rūpju lokā ir ne tikai Latviešu centrs ,,Garezers”- viņš ir arī Okupācijas muzeja un Latvijas Bērnu fonda atbalstītājs, īstenojot ALAs programmu ,,Drošais tilts”.
Arī Andreja māsa Dace Lisa (Eglīte) Taylor dzimusi Rīgā 1942. gadā 9. februārī. Pirmās skolas gaitas viņa uzsāka Vācijā bēgļu nometnēs. Izglītošanās tika turpināta Amerikā - vispirms skolā, kurā bijusi tikai viena telpa, un 30 bērniem, sadalītiem 6 klasēs, visus priekšmetos mācīja viena skolotāja. Tad meitene mācījās Linkolnas vidusskolā, kuru Dace beidza ar izcilību un tika uzņemta National Honor Society. 1961. gada rudenī Dace uzsāka studijas Nebraskas Universitātes farmācijas fakultātē, kuru absolvēja 1966. gadā, iegūstot Bachler of Science grādu. Studiju laikā viņa pievienojās studentu korporācijai ,,Imeria”, darbojās arī Linkolnas latviešu studentu grupas valdē. Pēc studiju beigšanas Daces pirmā darba vieta bija Ņujorkas pilsētas slimnīca Cornell Medical Center. 1975. gadā viņa pārcēlās uz Denveru Kolorādo pavalstī, kur turpināja strādāt savā specialitātē Denver General slimnīcā līdz pat aiziešanai pensijā. Dace ir Linkolnas latviešu draudzes locekle un atbalsta Latviešu Fondu kā tūkstošnieku dalībniece. Tagad kopā ar dzīvesbiedru Ričardu Taylor viņa daudz ceļo.
Šobrīd šīs ģimenes paveiktajiem darbiem latviešu sabiedrības labā pievienojies vēl viens - šī stipendija, kura ļaus Latvijai kļūt par kādu labi izglītotu speciālistu bagātākai. Varbūt tas būs jauns skolotājs, kura mērķis, gluži kā Annai un Jānim Eglītēm, būs padarīt pasauli labāku, dāvājot bērniem zināšanu gaismu? Varbūt farmaceits, kura uzdevums būs atvieglot ciešanas? Katrā ziņā tas būs jauns cilvēks, kurš par iegūtajām zināšanām allaž būs pateicīgs cilvēkiem, kuriem patriotisms nav tikai vārds - tas ir vienlaikus viņu sāpe un viņu prieks, ko par dzimteni sauc.