Gunāra Šūbiņa piemiņas stipendija
1925. gadā Gunāram Šūbiņam piedzimia Tērvetes pagasta Klūnās. Lai gan Liktenis lēma lielāko daļu mūža pavadīt tālajā Kanādā, savu dzimto pusi un Tēvzemi viņš atcerējās allaž.
Gunārs mācījās Penkules pagasta pamatskolā, tad turpināja iegūt izglītību Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā. Diemžēl Otrais pasaules karš neļāva īstenot sapni par studijām, jo nācās dienēt Latviešu leģionā.
Pēc kara Gunārs Šūbiņš nokļuva Vācijā un jau 1945. gadā iestājās Darmštates Tehniskajā Augstskolā, kur studēja inženierzinātnes. 1949. gada pavasarī viņš izceļoja uz Kanādu, strādāja dažādus darbus “Ontario Hydro” - sākumā ar slotu, lauzni un lāpstu, bet vēlāk kā cementētājs un elektriķis, jo Vācijā iegūto inženiera grādu neatzina par derīgu. Pēc kvalifikācijas eksāmenu kārtošanas Ontārio provinces inženieru apvienībā Gunārs sāka strādāt kā zīmētājs un projektētājs inženieru firmā, tad kā inženieru nodaļas tehniskās rasētavas vadītājs.
1960. gada rudenī viņš iestājās Vaterlo Luterāņu Universitātē un pabeidza to, iegūstot bakalaura grādu ģeogrāfijā un saņemot Universitātes Zelta medaļu. Gunārs Šūbiņš allaž ir augstu vērtējis izglītības nozīmi cilvēka dzīvē, tāpēc arī pats mērķtiecīgi turpināja iegūt jaunas zināšanas – jau 1963. gada rudenī viņš iestājās Rietumu Ontārio Universitātē un ieguva maģistra grādu ģeomorfoloģijā (Master of Science in geomorphology, M.Sc.).
Vienlaikus Gunārs sāka strādāt Rietumu Ontārio Universitātes ģeogrāfijas departamentā – sākumā kā pasniedzēja palīgs, vēlāk kā laboratoriju asistentu pārraugs un sagatavotājs. Pēc dažiem gadiem viņš kļuva par pasniedzēju un sāka lasīt lekcijas fiziskajā ģeogrāfijā, meteoroloģijā, klimatoloģijā, kvartāra ģeoloģijā, augsnes mācībā un vides izmantošanas problemātikā Vaterlo Luterāņu Universitātes ģeogrāfijas departamentā.
1974. gadā Gunārs Šūbiņš aizstāvēja doktora disertāciju par ģeoloģisko un klimatoloģisko faktoru ietekmi Dienvidu Ontārio upju hidroloģiskā režīma kontrolēšanā un ieguva doktora grādu, pēc gada – akadēmijas goda doktora grādu. Viņš bija Latviešu inženieru apvienības, kā arī Canadian Association of Geographers, American Association of Geographers, American Association for the Advancement of Science, International Association for Hydraulic Research, u.c. organizāciju biedrs.
Gunārs aktīvi darbojās arī latviešu sabiedrībā - bija “Latviešu nacionālās apvienības Kanādā” biedrs un padomes loceklis, arī “Daugavas Vanagu Kičeneras-Vaterlū nodaļas” priekšsēdis. Darbojoties organizācijās Gunārs Šūbiņš vairākus gadus sekoja līdzi Vītolu fonda gaitām un priecājās par jauniešu panākumiem.
Viņš sarakstījis vairākus zinātniskus darbus un publicējis rakstus dažādos žurnālos. Gunārs Šūbiņš sadarbojās ar Latvijas Zemnieku federāciju, ir lasījis lekcijas Latvijas lauksaimniekiem par alternatīvo lauksaimniecību, ekoloģiskajiem jautājumiem lauksaimniecībā, par lauku tūrismu un sēņu audzēšanu.
1952. gadā Gunārs Šūbiņš salaulājās ar Katrīni Zembergu, un kopā tika nodzīvoti daudzi laimīgi gadi. 2011. gadā dzīvesbiedre atstāja šo zemi un diemžēl dažus gadu pēc viņas nāves, 2017. gada 28. novembrī, arī pats Gunārs Šūbiņš devās mūžībā. Izpildot ziedotāja pēdējo gribu, šogad 24. jūlijā Gunārs Šūbiņš tiks glabāts Sējas kapos, Penkules pagastā, blakus tēvam Arnoldam Šūbiņam un dzīvesbiedrei Katrīnei Zembergai. Paldies testamentārā novēlējuma izpildītājai Alīdei Forstmanis par ieguldīto darbu ziedotāja pēdējās gribas īstenošanā!
2018. gada maijā Vītolu fonds saņēma Gunāra Šūbiņa atstāto mantojumu 300 000 CAD, kas būs atbalsts gan vēstures maģistrantiem, gan tiem, kas šī gada septembrī uzsāks studijas pirmajā kursā.