Gunārs Meierovics, Zigfrīda Annas Meierovica dēls, tēvu zaudēja piecu gadu vecumā, taču bija mantojis viņa harizmu un diplomāta talantu, tāpēc vienmēr lieliski sapratās ar cilvēkiem, bija ļoti aktīvs un darbīgs. Jau kopš pirmās dienas trimdā Gunārs Meierovics iesaistījās latviešu sabiedriskajās aktivitātēs. 1961. gadā viņš nodibināja apvienoto baltiešu komiteju ASV, ieņēma dažādus amatus Amerikas latviešu apvienībā (ALA), vēlāk vadīja PBLA un Latvijas Brīvības fondu.
Atgriezies uz dzīvi Rīgā, viņš aktīvi darbojās, lai veicinātu Baltijas valstu sadarbību, strādājot gan Latvijas valsts dienestā, gan privāti. Gunāra Meierovica ceļš uz Latviju sākās jau astoņdesmito gadu sākumā, kad abi ar dzīvesbiedri Ingrīdu secināja, ka Latvijas un Baltijas aktivitātēm jāpārceļas uz Eiropu. Ingrīda sāka strādāt Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība redakcijā Minhenē, Gunārs atvēra PBLA informācijas biroju Minsterē. Tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Gunārs Meierovics ierosināja nodibināt Latvijas Aizsardzības darba grupu ASV. Latvijas valdībā viņš ieņēma Baltijas valstu un Ziemeļvalstu valsts ministra posteni Ārlietu ministrijā. 1995. gada novembrī Gunāram Meierovicam tika piešķirts III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Gunāra Meierovica piemiņas stipendiju dibina viņa dzīvesbiedre Ingrīda Meierovica. Ingrīda Meierovica mācījusies Rīgas 23. pamatskolā. Izglītību viņa turpināja pārvietoto personu (Displaced Persons) nometnē. Sekoja mācības Austrālijas vidusskolā un politikas un valodu studijas Sidnejas universitātē. Viņai allaž ir bijusi stingra pārliecība, ka izglītība ir labklājības pamats, bet zināšanas ir bagātība, ko neviens nevar atņemt.