Ģirta un Maijas Zeidenbergu piemiņas stipendija
Ziedotājs atbalsta:
studējošos no Jēkabpils novada
Ir cilvēki, kuri būvē tiltus – tādus īstus, izturīgus, kas vieno vienu upes krastu ar otru. Taču ir arī ļaudis, kuri rada tādus, kuri vieno cilvēku dvēseles, centienus, sapņus. Tie – no sirds uz sirdi vedošie, tie – paši izturīgākie, paši mūžīgākie, jo laika zobs tos neskars, plūdi neaiznesīs, neviens necienīgs ļaunu neizdarīs, jo šo tiltus stiprus dara ticība kādam mērķim, cilvēkiem un nākotnei. Tādus tiltus, uz Tēvzemes mīlestību balstītus, visu mūžu cēla Ģirts Zeidenbergs, patiess Latvijas patriots, cēls un godīgs cilvēks.
Ģirta Zeidenberga bērnības zeme – Kurzeme, Aizpute. Viņa tēvs bija virsmežzinis. Ģirts tur uzsāka skolas gaitas, taču 1944. gadā nācās atstāt Latviju un doties trimdā. "Es labi atceros – kad kuģis atstāja Liepājas ostu, visi dziedāja "Dievs, svētī Latviju..." šīs atmiņas Ģirtu pavadīs visu mūžu. Gotenhāfena, Oldenburga, Karlovi Vari, Tīringena, Steinheide, Hanava – tolaik vienpadsmitgadīgajam zēnam šie vietu nosaukumi nesaistījās ar interesantu ceļojumu, bet ar smagu, briesmu un grūtību pilnu laiku. Taču izglītošanās netika pamesta novārtā – zēns Hanavā beidza 7. klasi, ieguva latvisko izglītību un sarīkojumos, skautos un skolā arī latvisko piederības apziņu.
1949. gadā ģimene devās vēl tālāk no Latvijas – uz Ameriku. Arī tur sākums bija ļoti grūts – vecāki strādāja vissmagāko darbu, un arī Ģirtam, tolaik sešpadsmitgadīgam pusaudzim, laika izklaidēm nebija. Viņš pats šo laiku dēvēja par balto vergu darbu, jo samaksa par to bija ļoti niecīga. Tad ģimene pārcēlās uz Vilimantiku, un tur Ģirts ne tikai turpināja izglītību, bet arī cītīgi spēlēja volejbolu. Šis vaļasprieks viņam kļuva liktenīgs, jo tieši spēles laukumā Ģirts pirmo reizi ieraudzīja savu nākamo dzīvesbiedri Maiju, ar kuru kopā vēlāk tika nodzīvoti daudzi laimīgi un savstarpējas mīlestības pilni gadi. Bet tolaik viņi vēl bija tik jauni un cerību pilni – abi apprecējās, mācījās vienā universitātē, dzīvoja pavisam mazā istabiņā.
Pēc augstskolas absolvēšanas Ģirts uzsāka darbu "General Electric", vienlaikus turpinot mācības. 1966. gadā viņš ieguva doktora grādu. Ģimene kļuva kuplāka – pasaulē nāca trīs bērni: Pēteris, Ēriks un Sandra. Ģirts uzsāka darbu IBM firmā, un viņam vienlaikus darba pienākumu veikšanai radās izdevība apceļot vai visu pasauli un sastapt tur mītošos tautiešus. Ģirts allaž aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā, organizēja dažādus pasākumus, kā arī veicināja sadarbību ar Tēvzemē mītošajiem kultūras un mākslas cilvēkiem, bijis Amerikas Latviešu apvienības, BATUN (Baltiešu Apelācija pie Apvienotajām Nācijām) biedrs, kā arī atbalstījis Latvijas Brīvības fonda un Latviešu Fonda izveidošanu.
Vairāk kā desmit gadus Ģirts Zeidenbergs bija biedrības "Tilts" valdes priekšsēdis. Tas bija viņa sirdsdarbs. Biedrības mērķis ir atbalstīt latviešu kultūru un izglītību. "Tilts" gadu desmitu gaitā veicinājis latviešu tautas identitātes saglabāšanu kā ārzemēs, tā Latvijā, liekot sevišķu uzsvaru uz skolu un jauniešu centienu atbalstu Latvijā, iepazīstinājis ASV iedzīvotājus ar Latviju un tās sasniegumiem. Tā ticis veidots tilts kultūras jomā starp latviešu tautu Latvijā un ārzemēs. Par nopelniem Latvijas labā Ģirts Zeidenbergs 1996. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēma arī atzinību no Amerikas latviešu apvienības (ALA) par kultūras saišu veicināšanu starp Latviju un latviešiem ASV.
Vītolu fonds, viņaprāt, bija "viens no izcilākajiem nodibinājumiem Latvijā, visizcilākais izglītības projekts", un Ģirta Zeidenberga sadarbība ar to aizsākās 2015. gadā. Toreiz viņš rakstīja: "Kad mūsu dēls Ēriks nomira, mēs uzreiz zinājām, ka gribam dibināt viņa piemiņas stipendiju un ka gribam to uzticēt administrēt Vītolu fondam". Tā tika dibināta Ērika Andra Zeidenberga piemiņas stipendija, kas ir atbalsts studentiem no Jēkabpils, jo Viesīte ir dzīvesbiedres Maijas dzimtā puse.
Maijas Stūrāne-Zeidenberga dzimusi 1932. gada 11. septembrī. Bērnu dienas aizvadot vecāku lauku mājās un apmeklējot pamatskolu Viesītē. 1944. g. 7. augustā ģimene atstāja mājas divos pajūgos, bēgot no frontes, tikai tik ātri, cik kara josla viņus dzina, jo atstāt Latviju negribēja. Ģimene klīda trīs mēnešus, kamēr tika līdz jūras krastam Liepājā. 1944. g. 5. novembrī Stūrānu ģimene atstāja Latviju, kāpjot Bukarestes kuģī, kas aizveda viņus uz Gotenhafenu. Kaŗa beigas viņi sagaidīja Nirnbergā, izdzīvojot “tīflīgera”nepārtrauktos uzbrukumus. Ģimenei laimējās, ka Fišbachas “dīpīšu” nometne tapa viegli sasniedzamā attālumā. Tur Maija beidza pamatskolu un pirmo ģimnāzijas klasi. Kad 1949. gadā tika likvidēta Fišbachas nometne, ģimene īsu laiku dzīvoja Vircburgā, bet 1950. gada 1. februārī ar kuģi “General Hahn” pārcēlās uz Ņujorku. Pirmā apmešanās vieta bija Elysburg, Pensilvānijā, bet vēlāk viņi pārcēlās uz Webster, Ņujorkas pavalstī, kur Maija 1951. gadā absolvēja vidusskolu. Turpinot saraksti ar draudzenēm no Fišbachas nometnes, Maija uzzināja, ka 17 latviešu jaunieši studē “University of Connecticut”. Arī viņa tur ieguva augstāko izglītību, B.S. grādu fiziskā terapijā.
Maija vadīja ģimenes dzīvi, audzinot bērnus. Viņa bija tautas dejas kopas Jumis izpalīdze un vīra Ģirta lielākais atbalsts, it sevišķi strādājot līdzās Pokipsijas latviešu biedrībai, kura tapa par TILTS organizāciju. Kad bērni bija izskoloti, Maija, Ģirts un Pēteris sāka aizvadīt daļu dzīves Amerikā un daļu - Latvijā, atjaunojot Maijas ģimenes laukus, Viesītē. Mazbērni Nils un Māra bija vienmēr mīļi gaidīti, un vienmēr nesa viņai lielu prieku.
Kad Ģirts un Maija Zeidenbergi devās mūžībā, viņu paši tuvākie un mīļākie aicināja ziedot piemiņas stipendijai, kuru uzticēts pārvaldīt Vītolu fondam. Stipendiju turpina meita Sandra Zeidenberga-Jansone kopā ar vīru Ēriku Jansonu.