Ērika Andra Zeidenberga piemiņas stipendija
Ziedotājs atbalsta:
studējošos no Jēkabpils novada
Ērikam bija gaiša dvēsele un dziļa dzīves izpratne. Novērojot Ēriku, tuvinieki varēja apbrīnot viņa tuvo kontaktu ar dabu, dzīvniekiem un cilvēkiem, it sevišķi bērniem. Viņš nepagāja garām nevienam, kam bija vajadzīga palīdzība. Viņš sniedza roku, kur tā bija vajadzīga, it īpaši mazaizsargātiem. Ērikam bija izcila godīguma un taisnīguma sapratne. Viņš spēja uzklausīt citus, izprast to viedokli un respektēja ikvienu indivīdu. Viņš augsti novērtēja draudzību un bija vienmēr gatavs atsaukties uz draugu lūgumiem.
Tie, kuri Ēriku pazina, saprata, ka viņš bija liels patriots. Kaut arī audzis Amerikas Savienotās Valstīs, Ēriks tika audzināts ļoti latviskā vidē. Viņš bērnību pavadīja latviskā ģimenē, kuŗā skanēja latviešu valoda, latviešu tautasdziesmas un valdīja ģimenes mīlestība. Brīvais laiks tika aizpildīts ar latviešu sestdienas skolu, skautiem, latviešu koŗiem, tautas dejām. Viņš bērnības un pusaudža gados piedalījās trimdas latviešu dziesmu svētkos un jauniešu dziesmu svētkos, dziedot un dejojot tautas dejas. Vasaras pavadīja latviešu bērnu nometnē un Beverīnas vasaras vidusskolā, mācoties par Latviju, latviešu valodu un mūsu kultūru kopā ar jauniešiem no tuvām un tālām pasaules malām. Ēriks ar lielu lepnumu piedalījās Latvijas dziesmu un deju svētkos, kad beidzot bija iespējams arī trimdas jauniešiem piedalīties. Studiju gados Ēriks pievienojās Lettonias korporācijai un piedalījās Lettonias pasākumos tad, kad dzīvoja Latvijā. Vēl arī jāpiemin, ka Ēriks bija liels sportists. Viņš piedalījās vidusskolas futbola un lakrosa komandās. Voleju, kuŗu viņš ar lielu baudu spēlēja Beverīnā, vietējā vidusskolā zēniem nepiedāvāja, bet tur bija meiteņu komanda. Ēriks pieteicās un skola viņu pieņēma par skolas meiteņu voleja komandas treneŗa asistentu. Ēriks bija labs peldētājs jau no bērnības. Augstskolas gados, vasarās viņš strādāja par pludmales sargu Garezeŗā un ziemās piedalījās Ursinus koledžas peldēšanas komandā.
Ēriks ieguva bakalaura gradu Ursinus koledžā un tālāk studēja Čikāgas universitātē, kur ieguva maģistra gradu komerczinībās. Ar savām jauniegūtām zināšanām, viņš vēlējās palīdzēt savai tēvu zemei Latvijai un vairākus gadus nostrādāja Kelloga firmai Ādažos, kad tā tikko uzsāka darbību Baltijā. Lemts viņam bija atgriezties Amerikā, vispirms Kelloga firmas galvenajā birojā Mičigenas pavalstī, bet vēlāk viņš pārgāja strādāt Vilmingtonas banku centrā. Tomēr vēlme dzīvot Latvijā Ērikam bija tik dziļa, ka laika gaitā, viņš pārcēlās uz Latviju ar mērķi tur dzīvot pārējo dzīvi.
Bērnībā, pavadot daudz laika ar savu vectēvu, Ēriks bija ieklausījies viņa stāstos par pašceltām vējdzirnavām savā lauksaimniecībā un citiem lauku darbiem. Māte atguva savas dzimtas lauku mājas un Ēriks saskatīja iespēju turpināt tās laukus apkopt Sēlijā un gādāt par dabu, par ko viņam allaž auga interese. Par vējdzirnavām interesējoties, Ēriks mācījās par putnu ligzdošanas vietām, to ceļojuma takām. Viņam radās ilgstoša draudzība un sadarbība ar nelaiķi ornitologu Jāni Vīksni, palīdzot viņam izplatīt informāciju par meža pīļu ligzdošanas mājiņām, lai pasargātu tās no ūdelēm. Savas māsas bērniem, ar lielu interesi, Ēriks stāstīja par Latvijas putniem, veda vērot dzērves plašos laukos, gulbjus un gārņus pie iemīļotā dīķa, iepazīstināja viņus ar pupuķi, kuŗš mājoja lapeglē lauku mājas pagalmā un ziņoja, kad stārķi pavasarī atgriežas tuvējā ligzdā, par mazuļu izšķilšanos, to attīstību, lidošanas apmācībām un neizbēgamām atvadām no Latvijas, kad pienāk laiks doties uz siltām zemēm rudenim tuvojoties. Ēriks dziļi izjuta dabu un tās spēku. Viņš kopa dižozolus, interesējās par senču stādītiem korķa kokiem, simtgadīgām priedēm, mācījās par meža cūkām, apbrīnoja briežu cēlo stāju, zaķu ātro joņošanu, lapsu un lūšu slepeno dzīvi laukos un mežos. Viņš mīlēja zveju un bija gatavs jebkuŗam bērnam ar vislielāko pacietību uzāķēt slieku, lai tik nevienam pirkstiņu neievainotu.
Pēc sava dēla, un sava brāļa, Ērika Andra Zeidenberga pāragro aiziešanu mūžībā, māte un tēvs Maija un Ģirts Zeidenbergi un māsa Sandra Zeidenberga Jansone viņa vārdā dibina stipendiju, lai atbalstītu spējīgus, centīgus, maznodrošinātus studentus, kurus interesē Latvija, tās daba un tās nākotne.
2020. gada februārī ziedotājs Ģirts Zeidenbergs devās mūžībā.