Asjas un Berndta Everts piemiņas stipendija
Balti lielceļi, zaļi pakalni un lejās sagūluši ezeri- tā ir Vecpiebalga. Sudraboti mākoņi, spoža saule un augstas, augstas debesis- arī tā ir Vecpiebalga. Un gara gaisma, un prāta asums, un piebaldzēnu spītība un izturība, un savas dzimtās puses mīlestība. Te dzimušie allaž atgriežas- ar labām domām, darbiem, kaut sapņos, plašajā pasaulē tālu aizgājuši.
Te, Vecpiebalgā, 1919. gada 10. janvārī aizsākās Asjas Everts dz. Baltputnis dzīves gājums. Kaut arī visai drīz ģimene pārceļas uz Rīgu, Vecpiebalgā vēl ilgi tiek pavadītas pašas skaistākās un saulainākās bērnības vasaras, gūstot to, kas vēlāk dzīvē būs ļoti nepieciešams- tikai piebaldzēniem raksturīgo prasmi nesūdzoties pārvarēt pašus grūtākos dzīves brīžus. Asja mācās Bolderājas pamatskolā, tad Viļa Olava komercskolā. 1943. gadā viņa apprecas, taču karš neļauj izbaudīt pašu skaistāko laiku- Asjas vīrs paliek Kurzemē, bet viņa pati nokļūst Slovākijā. Tās ir atvadas no dzimtenes, tā ir šķiršanās no dzīves drauga, tā ir dzīve svešā zemē, kur nākas zaudēt pašu dārgāko- trīsarpus mēnešus veco dēliņu. Ar kādu izturību, kādu dvēseles spēku gan jābūt apveltītam cilvēkam, lai spētu dzīvot tālāk, lai nostātos pretī Likteņa sagādātajiem triecieniem un ar visu turpmāko dzīvi apliecinātu, ka viss vēl nav pazaudēts- ir dzīva palikusi citu sāpes izprotoša un cilvēkus mīloša sirds.
Tālāk trimdas ceļš Asju aizveda uz Vāciju, uz nometnēm Bevernā un Falingbostelē. 1950. gadā viņa apprecējās ar Berndtu Evertu un kopā ar vecākiem devās uz Austrāliju.
Šajā ar savdabīgu skaistumu apveltītajā zemē pagāja viss turpmākais Asjas Everts mūžs. Vispirms- divi smaga darba gadi austuvē, tad grāmatvedes pienākumi uzņēmumā Readers Digest, bet Berndts uzsāka veiksmīgu nekustamo īpašumu biznesu. Savulaik Asja atzina, ka šis ir bijis skaists laiks- bez rūpēm un raizēm par sadzīvi, jo dzīvesbiedrs allaž prata gan nokārtot ikdienas rūpes, gan sasildīt dvēseli. Kopā daudz laika tika pavadīts ceļojumos, abi ciemojās Havajā, Amerikā, Kanādā, Anglijā un citās Eiropas valstīs, apmeklēja pirmos latviešu Dziesmu svētkus Vācijā. Vairākkārt Asja ar Berndtu bija arī Latvijā- pēdējoreiz 2001. gadā. Abi atzina- ja būtu kaut nedaudz jaunāki, noteikti pārceltos uz Asjas Tēvzemi, kā to savulaik izdarīja viņas brālis Oskars.
Austrālijā Asja Everts aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē- bija čakla Daugavas vanadze, dziedāja korī ,,Sidrabene’’ un Sidnejas latviešu jautajā korī, piedalījās Sidnejas senioru saietos. Asju un Berndtu vienoja arī vēlme palīdzēt citiem- tika ziedotas nozīmīgas summas dažādiem latviskiem mērķiem- Sidnejas latviešu biedrībai, Daugavas vanagiem gan Sidnejā, gan Latvijā, Lestenes Brāļu kapiem u.c.
Pēc Berndta aiziešanas Aizsaulē Asjas dzīve mainījās- tā kļuva skumjāka un daudz, daudz vientulīgāka. Viņa gan apmeklēja dažādus latviešu pasākumus, jo savulaik Berndts bija parūpējies pat par šo iespēju, iegādājoties dzīvokli pavisam netālu no latviešu biedrības nama.
Asja Everts nodzīvoja skaistu, mīlestības pilnu mūžu un atstāja šo pasauli mēnesi pēc savas 94. dzimšanas dienas. Nu viņas dvēsele kļuvusi brīva un drīkst aizlidot un palikt tur, kur visu laiku vēlējusies būt.
Savulaik Asjas novadnieks Reinis Kaudzīte teicis: ,,Ir lieli darbi darīti, bet tie nebūs mazāki, kas vēl tiks darīti.’’ Kā apliecinājums tam ir Asjas Everts testaments, kurā viņa izteikusi vēlmi dibināt Latvijā fondu un novēlējusi šim mērķim vairāk kā 1 000 000 Austrālijas dolāru. Par dāvātājas vēlējuma īstenošanu rūpējās advokāts Juris Liepiņš no Austrālijas, šo neticami dāsno ziedojumu uzticot administrēt Vītolu fondam, lai īstenotos tas, par ko Asjas kundze sapņojusi visu mūžu- palikt savā zemē, dzīvot tālāk savas zemes jauniešos, ļaujot piepildīt sapņus.
Bet tad, kad pavisam drīz no Turienes, no Debesīm, klusi lejup pie mums kritīs baltas, mirdzošas sniegpārslas, tie, kas pratīs ieklausīties, sadzirdēs- pie tevis tagad eju, mana Vecpiebalga. Pie tevis, mana Latvija...