Viļa un Martas Vītolu Zelta kāzu stipendija

Gadi iet un krājas līdzīgi laukakmeņiem tīruma vai jūras malā. Dažs no tiem pavisam parasts, necils, pelēks, cits – līdzīgs kādam aizjūras brīnumam. Bet katrs no tiem – vienreizējs, īpašs neatkārtojams. Latvijas zeme nekad nav lepojusies ar izciliem un retiem dārgakmeņiem, tāpēc tie, kas gulst uz mūsu zaļās zemes vai mūsu dzintarjūras krastā, mums šķiet vismīļākie, vissiltākie, visnesatricināmākie, nu gluži kā mūsu zemes ļaudis. Stāsta, ka akmeņi augot un dziedot, runā, ka īstais akmens spējot atnest veiksmi. Latvijas pelēkie, sidrabaini sirmie laukakmeņi mēdz vēstīt par šīszemes cilvēkiem, viņu mūžiem, darbiem, veiksmēm un sāpēm, viņos prasmīga cilvēka roka prot ierakstīt piemiņas zīmes, un tad akmeņi sāk runāt, stāstot par tiem, kuri šai zemei allaž būs piederīgi.

Ir laimējies tiem, kuriem savā ceļā nācies sastapt šādus, mūsu Tēvzemes sidrabaini sirmajiem laukakmeņiem līdzīgus cilvēkus – pavisam vienkāršus, bet siltumu un patiesu cildenumu izstarojošus un citus apkārt sev labākus un stiprākus darošus.

Kopš 1999. gada, kad savā dzimtenē atgriezās Vilis un Marta Vītoli, ir paveikts daudz labu darbu, taču vērienīgākie projekti – 2002. gadā dibinātais Vītolu fonds un Likteņdārza izveidošana – ir izpelnījušies visas tautas atzinību un apbrīnu. Apbrīnas vērta ir arī visa Viļa un Martas Vītolu dzīve – savulaik vēstures krustceļos nolikta, patlaban – izciliem sasniegumiem darbā, sabiedriskajā rosībā un ģimenisko vērtību saglabāšanā apveltīta.

Jau pusgadsimtu Viļa un Martas Vītolu dzīve rit kopā. Abu ģimenes kara laikā emigrēja no Latvijas: Vilis no Rīgas, Marta ( tolaik Grīnšteine) no Auces. Tālajā Venecuēlā, Karakasā, 1961. gadā viņi nodibināja ģimeni. Drīz pēc kāzām nācās doties uz ASV, kur Pitsburgā vienu gadu Vilis Vītols studēja ar Forda fonda stipendijas palīdzību un Carnegie Institute of Technology ieguva maģistra grādu civilinženierijā. 1962.gadā abi ar Martu un ASV dzimušo meitu Kristīni viņi atgriezās Venecuēlā. Marta 1968. gadā beidza Venecuēlas Centrālo Universitāti ar zobārstes grādu.
Iegūtā civilo būvju inženiera izglītība Vilim deva iespēju strādāt uzņēmumā, kas Venecuēlā īstenoja lielus un sarežģītus projektus – “Precomprimido C.A.”, bet vienlaicīgi viņš strādāja arī kā privātuzņēmējs: 1964. gadā kopā ar tēvu nodibināja projektēšanas biroju “Oficina Ing. Vilis Vitols, S.A.”, kas laika gaitā strauji auga un paplašinājās.

Dzīvojot Venecuēlā, V.Vītols aktīvi iesaistījās sabiedriskā darbā: darbojās Venecuēlas Latviešu apvienībā un arī Dienvidamerikas Latviešu apvienībā, bija tās priekšsēdētājs, vairākus gadus arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes loceklis. Apmēram divdesmit gadus V. Vītols bija Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Venecuēlā (kopš tā dibināšanas), darbojās fonda līdzekļu vākšanas pasākumos, pildīja arī Latvijas Republikas goda konsula pienākumus Venecuēlā. Dzīvesbiedre Marta allaž atbalstīja vīra darbību.

Stipra ģimene ir mūsu tautas dzīvē spēka un laimīgas nākotnes pamats, kas garantē tautas pastāvēšanu, izdzīvošanu un attīstību. Vili un Martu allaž ir vadījusi mīlestība – pret bērniem, ģimeni, līdzcilvēkiem. Mīlestībā un savstarpējā sapratnē izaudzināti pieci bērni – četras meitas un dēls, kas ieguvuši augstāko izglītību, turklāt trīs no viņiem turpina tēva un vectēva profesiju. Ir 13 mazbērni. Vilis Vītols saka: ‘‘Visu mūžu abi ar Martu esam pūlējušies sagatavot savus bērnus dzīvei, palīdzēt un gādāt par to, lai viņiem labāk klātos. Bet viņi man nav nekā parādā. Mani vecāki ir man samaksājuši ar procentu procentiem par to, ko es esmu bērniem darījis. Un ja Jums kādreiz nākotnē šķistu, ka Jūsu bērni ir nepateicīgi, tad atcerieties, ka viņi nav Jums parādā. Viņi no Jums saņemto atdos saviem bērniem. Tāds ir dzīves nekad nenoslēgtais loks.”

Lai arī cik labi neklātos svešā zemē, Vītolu ģimenes dzīves piepildījums bijusi atgriešanās Latvijā kopā ar bērniem – meitas Kristīne, Lauram un dēls Vilis ar ģimenēm dzīvo Rīgā. Viļa Vītola veltījums saviem bērniem ir grāmata ‘‘Savējiem”, kas nu jau kļuvusi par dārgu lasāmvielu ne tikai viņiem, bet arī Vītolu fonda stipendiātiem un visiem, kam tuvs Vītolu ģimenes dzīves redzējums. Ikvienam vērts ieklausīties grāmatas vadmotīvā: ‘‘Bez ģimenes, bez piederības tautai, bez Tēvzemes, kur mīt senču iemītās pēdas, tu esi tikai puteklis pasaules ļaužu jūrā. Mūžīgs un nezūdošs, caur paaudžu asinīm plūstošs no vecvectēviem un senmātēm nāk mantojums. Gribi vai negribi pieņemt– tas iet kopā ar Tevi.''

Tēvzemes mīlestība, izglītība, darbs, ģimene un labdarība – tas viss viena kopīgi vadīta mūža garumā. Šī gada 19. augustā Vilis un Marta atzīmē Zelta kāzu jubileju, un svētku reizē ar viņiem kopā domās būs visi tie, kas izjutuši šīs ģimenes labestību un bezgala patieso patriotismu. Pavadīti piecdesmit raženi gadi, ir iemantota izcila bagātība– tautas mīlestība, apbrīns un uzticība. Šīs ģimenes zelts tik tiešām ir viņu tauta, viņu zelts glabājas trīs zvaigznēs virs Rīgas, viņu zelts ir viņu bērni, visi savējie – arī Vītolu fonda stipendiāti, kā arī tie neskaitāmie cilvēki, kas nes uz Likteņdārzu pie sirds sildītu pelēku laukakmeni kā apliecinājumu savai ticībai Latvijas nākotnei un cilvēka godaprātam. Viņu zelts – Tēvzemes sidrabsirmi pelēkais, siltais, nesatricināmais laukakmens, zem kura, ja nepieciešams, bēdu palikt un  tālāk iet, savu zemi un tās cilvēkus mīlot.