Annas Pāvulānes piemiņas stipendija
Ziedotājs atbalsta:
medicīnu studējošos
,,Atrast dzīves piepildījumu, mīlēt un būt mīlētam – tā ir laime.’’
(Z. Mauriņa)
Zviedrija ir neizsakāmi skaista zeme – plaši kalni, burbuļojošie kalnu strauti, mierīgie ezeri, šēras un klīstošo ziemeļbriežu bari. Tā ir arī laipna un viesmīlīga zeme, jo sniegusi pajumti ne vienam vien, bez mājām palikušam. Arī latviešu izcelsmes ārste Anna Pāvulāne (dzim. Ozoliņa) ilgus gadus pavadīja šajā valstī, kura viņas nesavtīgo un pašaizliedzīgo devumu sabiedrības labā augstu novērtējusi, 1970. gadā apbalvojot ar Zviedrijas Ziemeļzvaigznes (Nordstjeme) ordeni.
Taču Annas Pāvulānes sirds ne mirkli nepārstāja ilgoties pēc Latvijas – pēc Rīgas, šis neizsakāmi mīļās pilsētas, pēc Bastejkalna liepām un Doma baznīcas ērģeļu skaņām, pēc Daugavas viļņu stāstiem un Brīvības pieminekļa debesīs celtajām trim zvaigznēm – pēc Mājām. Lai gan Venersborgu, kur aizritēja lielākā daļa viņas mūža, gluži tāpat kā Rīgu mēdz dēvēt par ,,mazo Parīzi”, dzimtā pilsēta mēdz būt tikai viena, un nekas nespēja aizstāt sirdī ierakstītās atmiņu ainas – pirmos skolas gadus 8. pamatskolā, jaunības trauksmi un alkas pēc zināšanām, apmeklējot Valsts 1. ģimnāziju un studējot Latvijas Universitātē.
1939. gadā Anna Pāvulāne ieguva ārstes grādu un sāka darbu Ogrē, sanatorijā ,,Saulstari’’. Viņa strādāja arī Ogres pilsētas poliklīnikā un Rīgas bērnu poliklīnikā. Neskatoties uz lielo darba slodzi, Anna allaž atrada laiku izpaust savas domas, ilgas un sapņus dzejoļos. Viņas bagātā garīgā pasaule ļāva sarunāties ar cilvēkiem dzejas valodā, un tapa pirmās publikācijas ar pseidonīmu Anita Zīle, taču dzejoļu krājums ,,Dzintara asara’’ nāca klajā tikai 2001. gadā.
1942. gadā Anna salaulājās ar kooperācijas skolas skolotāju un skolas vadītāju Vili Pāvulānu un uzņēmās arī rūpes par viņa bērniem Ingrīdu un Valdi. 1944.gada janvārī piedzima meitiņa Anita Sarma. Vilis Pāvulāns tika apcietināts, tāpēc, uzsākot bēgļu gaitas, Annai nācās vienai rūpēties par trim bērniem. Latvijai ardievas viņa teica 1944. gada decembrī, uzsākot laivā nezināmo un briesmu pilno ceļu no Jūrkalnes uz Zviedriju. Ieradusies šai tobrīd vēl svešajā zemē, Anna tūdaļ sāka strādāt par ārsti bēgļu nometnēs. Pēc gada ģimenei pievienojās arī Vilis Pāvulāns, un 1946. gada decembrī piedzima otra meita Ausma Solveiga. Anna Pāvulāne turpināja izglītoties un 1948. gadā pēc studijām Lundas Universitātē ieguva tiesības strādāt par ārsti Zviedrijā. Viņas zināšanas un prasme visai ātri tika pamanītas un novērtētas, un 1959.gadā Veselības departaments uzaicināja Annu uzsākt galvenās ārstes darbu Venersborgā. Tur pavadīts viss darba mūžs, palīdzēts neskaitāmiem cilvēkiem atgūt veselību un cerības, iemantota cieņa un uzticība. Anna Pāvulāne lasīja arī lekcijas medicīnas māsu skolā, jaunajiem ārstiem un speciālo skolu skolotājiem Gēteborgas Universitātē.
Tā kā Venersborgas apkārtnē dzīvoja tikai dažas latviešu ģimenes, Annai nācās iekļauties zviedru sabiedrībā. Viņa tika cienīta un mīlēta ne tikai kā laba un zinoša ārste, bet galvenokārt kā sirsnīgs, atsaucīgs un bezgala labestīgs cilvēks.
Ilgus gadus Anna Pāvulāne aktīvi darbojās Starptautiskajā sieviešu organizācijā Zonta. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pateicoties viņas ierosmei, tika sniegts atbalsts medicīnas studentu jaunajām ģimenēm, bērnu poliklīnikām un jauniešu veselības centriem, kā arī invalīdiem un bērnu namiem. Viņas izpalīdzība, sirsnība un mīlestība, kas vienmēr tika dalīta starp saviem mazbērniem, mazmazbērniem un cilvēkiem, kuriem bija nepieciešama palīdzība, bija neizmērojama, tā paliks atmiņā ikvienam, kas viņu pazina.
2011. gada 18. janvāris tuviniekiem un draugiem bija bezgala skumja diena – Zviedrijā, Venersborgā, Anna Pāvulāne aizmiga mūža miegā. Bēru viesi ziedu vietā tika aicināti ziedot Annas Pāvulānes piemiņas stipendijai, lai Latvijā sniegtu atbalstu kādai topošai ārstei, kura kļūtu par tikpat labu savu profesijas pārstāvi, kāda allaž bijusi Anna Pāvulāne.
Mūsu zeme ir kļuvusi bagātāka– Annas Pāvulānes ģimene savas mīļās māmulītes pelnus guldījusi Latvijā. Tagad Anna atdusas blakus sev tuvajiem – vīram, brālim, vecākiem – savā zemē, savās Mājās. Bet viņas dvēsele, visas dzintara asaras sen jau izraudājusi, nu var būt mierīga – viņas aizsāktie labie darbi turpināsies.