Esmu Nikolajs Hļevnojs – jūrnieks, kapteiņa vecākais palīgs, pasniedzējs/instruktors Novikontas Jūras koledžas mācību centrā un, protams, bijušais Vītolu fonda stipendiāts. To, kā ieguvu Jāņa un Ainas Vējiņu stipendiju, patiešām var nosaukt par veiksmes stāstu.
2005.gada vasarā pēc Jēkabpils 3.vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Jūras akadēmijā un pieteicos Vītolu fonda stipendijai. Saņēmu atbildi, ka neesmu uzreiz ieguvis stipendiju, bet ir iespēja, ka tā man tomēr tiks piešķirta. Tuvojoties pirmā semestra noslēgumam akadēmijā, tieši pirms Ziemassvētkiem saņēmu ziņu, ka fondā ir pieteicies jauns ziedotājs un viņa nosacījumi ir sekojoši: stipendiātam jābūt puisim un nākušam no Jēkabpils puses, tāpēc mani aicina satikties ar ziedotāju. Tā patiešām bija lieliska svētku dāvana un atbalsts turpmākajām studijām. Atceroties šo stāstu, gribas vēlēt lasītājiem nekad nepadoties un darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, jo, lai arī stipendiju ieguvu savā ziņā ar veiksmes palīdzību, tomēr uzskatu, ka šo veiksmi biju nopelnījis ar savu neatlaidību un mērķtiecību skolas solā. Nācu no samērā trūcīgas ģimenes un jau kopš mazotnes esmu uzskatījis, ka mans pamatpienākums ir iegūt labu izglītību, kas būs neatsverama un neatņemama vērtība manā turpmākajā dzīvē.
2008. gadā iegūstot 1. augstākās profesionālās izglītības līmeņa kvalifikāciju, biju ieguvis ne tikai pirmo augstākās izglītības diplomu, bet arī divreiz devies praksē uz tankkuģiem, kur ieguvu neatsveramas praktiskas zināšanas, nopelnīju pirmo algu un apceļoju pasauli. Tajā laikā sāku strādāt arī algotu darbu krastā un nolēmu atteikties no Vītolu fonda stipendijas, jo uzskatīju, ka kādam šis atbalsts, iespējams, nepieciešams vairāk kā man.
Divus gadus vēlāk 2010. gadā pēc pieciem akadēmijas solā pavadītiem gadiem, trīs praksēm uz jūras kuģiem un akadēmijas un stūrmaņa diplomu kabatā sāku savu “pieaugušā” dzīvi. Pēdējā praksē nomainīju tankkuģus pret citu kuģu tipu, kas pārvadā tādas lielgabarīta un smagsvara kravas kā naftas platformas, mazākus kuģus, dažādas tiltu konstrukcijas u.tml. Līdz pat šim brīdim darbojos tieši šajā lauciņā. Līdzšinējās karjeras laikā ir sanācis strādāt arī uz pasaulē lielākā “heavy lift” kuģa.
Šobrīd uz kuģa ieņemu vecākā palīga amatu, kas ir kapteiņa “labā roka”, klāja komandas ,,galva” un atbildīgais par drošību un kravas operācijām. Šo rindu tapšanas starplaikā esmu ieguvis kapteiņa kvalifikāciju un ar neatlaidīgu darbu cenšos piepildīt nākamo dzīves mērķi. Lai arī šobrīd neredzu sevi sirmā vecumā uz kuģa tiltiņa, jo darbs jūrā ir ne tikai aizraujošs, interesants un reizēm romantikas pilns, bet arī grūts, jo ne tikai dod, bet arī atņem, tomēr es izbaudu šo savu dzīves posmu, lepojos ar savu profesiju un nenožēloju 19 gadu vecumā izdarīto izvēli.
2012. gadā pieņēmu jaunu izaicinājumu un uzsāku savas pasniedzēja/instruktora gaitas Novikontas mācību centrā, kas pēc pāris gadiem pārtapa par Novikontas Jūras koledžu. Sava atvaļinājuma laikā regulāri dalos savās zināšanās un nododu tālāk savu pieredzi gan topošajiem jūrniekiem, gan pieredzējušiem jūrniekiem. Visvairāk šāds darbs dod gandarījumu brīžos, kad pēc mācību kursa beigām gados vecāks kapteinis pienāk klāt paspiest roku un pateikties par interesantajām un saturīgi noderīgajām nodarbībām. Domāju, ka liela daļa pasniedzēju piekritīs, ka šāds darbs ir izaicinājums un iespēja citādā, nemateriālā veidā veicināt sabiedrības izaugsmi. Vienlaicīgi tā ir ļoti liela atbildība.
Milzīga atbildība ir arī Vītolu fonda idejas nešana un īstenošana. Vēlos izmantot iespēju un patiekties gan fonda darbiniekiem, gan Jānim un Ainai Vējiņiem, protams, arī saviem vecākiem par savulaik sniegto atbalstu. Es jūs neesmu aizmirsis un, esot viens no “Draugu stipendijas” ziedotāju pulka, cenšos nest līdzi sevī fonda ideju – “Ar izglītību dzīvē sasniegt tādu līmeni, lai varētu nākotnē palīdzēt citiem”.
Nikolajs Hļevnojs