Sēžu San Jose, Kalifornijā lidostā, gaidu savu reisu uz Sietlu un lasu Vītolu fonda jaunumus par Amerikas latviešu jaundibinātājām stipendijām. Sākumā gan gribu atzīmēt, ka vēlos, lai šis stāsts kādu iedvesmo vai sniedz pozitīvas emocijas, jo tas man pašam kalpo kā piemērs, ka gribēt par daudz nemaz nav iespējams.
Vidusskolas 10. klasi pabeidzu Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, Rīgā, bet, tā kā mani un visu ģimeni no Anglijas centās uzturēt vienīgi mana mamma, nevēlējos viņu papildus apgrūtināt un izvēlējos vidusskolu pabeigt Kandavas internātvidusskolā, kur satiku lielisku cilvēku, savu klases audzinātāju Kornēliju Lāci, kura man pastāstīja par Vītolu fondu. Atteikuma gadījumā, iespējams, būtu devies uz Angliju, taču stipendiju saņēmu - kļuvu par Bedfordas nodaļas (UK) Daugavas Vanagu stipendiātu no 2008. līdz 2011. gadam un studēju Ventspils augstskolā Elektronikas programmā.
Pēc bakalaura studiju beigšanas tomēr aizbraucu uz Angliju, būdams pārliecināts, ka tur spēšu atrast darbu savā specialitātē un uzsākt karjeru - jāatzīst, tolaik man bija visai augstas ambīcijas. Savās cerībās vīlos, bet tad saņēmu aicinājumu atgriezties Latvijā - tika dibināts jauns augsto tehnolģiju uzņēmums – EuroLCDs, kas plānoja nodarboties ar šķidro kristālu displeju (LCD) ražošanu. EuroLCDs nostrādāju pirmo gadu, tad iestājos pilna laika maģistrantūrā Elektronikas programmā Ventspils augstskolā, paralēli strādājot LCD rūpnīcā par vienu no vadošajiem inženieriem. Pēc šiem diviem gadiem sapratu, ka gribu pārmaiņas, lai turpinātu izzināt un pieredzēt, paplašinātu redzesloku. Vēl strādājot ar maģistra darbu, iesniedzu pieteikumu Baltijas Amerikas Brīvības fonda (BAFF) profesionālās prakses stipendijai uz vienu gadu ASV. 2015. gada 11. jūnijā man tika piešķirta stipendija, bet 18. jūnijā bija maģistrantūras izlaidums Ventspils augstskolā.
Pēc stipendijas apstiprināšanas sākās darbs pie nākamās darba vietas atrašanas ASV, jo profesionālā prakse nozīmē, ka būs iespēja pilnvērtīgi strādāt un sevi pierādīt amerikāņu kompānijā. Es tiku pieņemts darbā tieši tajā kompānijā, kurā vēlējos nokļūt, rakstot stipendijas pieteikumu, un šobrīd strādāju par displeju inženieri CLEARink Displays Inc, kas ir jauns kanādiešu/amerikāņu displeju uzņēmums Silīcija ielejas pašā sirdī un izstrādā inovatīvu, energoefektīvu displeju tehnoloģiju ar mērķi to komercionalizēt 2017. gadā.Sapratu, ka latvieši un Latvijas uzņēmumi ir konkurētspējīgi pasaules tirgū (trūkst vienīgi laba mārketinga un spēcīgu uzņēmumu vadītāju), jo pēc pirmās darba dienas amerikāņu displeju uzņēmumā apzinājos, ka esmu viens no pieredzējušākajiem uzņēmuma darbiniekiem tieši displeju ražošanas jomā, pateicoties tam, ka, strādājot Latvijā, man bija lieliska iespēja strādāt reālā displeju ražošanas rūpnīcā. Darbā viss ir lieliski! Tieku sūtīts komandējumos uz dažādiem ASV štatiem, satieku gudrākos industrijas prātus un jūtu, ka dodu reālu ieguldījumu tehnoloģijas attīstībā. Dzīve šeit, Silīcijas ielejā, rit ļoti straujā tempā, bet, kad uz brīdi apstājos, aptveru, kas man apkārt notiek, pasmaidu, pasaku “Paldies” un dodos tālāk. Katru dienu, dodoties uz darbu ar savu velosipēdu, braucu garām Intel, Nvidia, arī visas pārējās milzīgās amerikāņu kompānijas atrodas turpat – Google, Apple, HP, Yahoo, Facebook, Agilent, Ebay, Microsoft.
Strādāt un gūt pieredzi ir lieliski, bet, tā kā man šeit ir atvēlēts tikai viens gads, brīvo laiku ārpus darba es cenšos izmantot pilnvērtīgi. Šo mēnešu laikā esmu jau apciemojis septiņus štatus, apbrīnojis nacionālos parkus Kalifornijā, izbraucis visas tuvākās kalnu takas ar savu kalnu divriteni, saticis jaunus draugus, trimdas latviešus, trimdas latviešu bērnus, kas jau dzimuši ASV, bet vēl joprojām izjūt ciešu saikni ar senču dzimteni, piedalījies Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrības rīkotajā Baltijas valstu piknikā un izbaudījis katru saulaino Kalifornijas dienu.
Visiem zināmā patiesība - mēs paši izvēlamies savu ceļu, un ceļš, kādu ejam, kādu pieredzi gūstam, veido mūsu personības, atver acis un liek domāt plašāk, dod spēju kvalitatīvāk izvērtēt un pieņemt gudrākus lēmumus. Jo vairāk pieredzes un izsvērtāki lēmumi, jo labāka kļūs mūsu sabiedrība. Esmu pateicīgs, ka mans ceļš ar Vītolu fondu krustojās salīdzinoši agri - tas bija īstais laiks un tie bija diženi latvieši, ar kuriem bija izdevība tikties. Paldies vēlreiz! Ceru, ka mēs manu veiksmes stāstu kādu dienu kopīgi uzrakstīsim, un tā virsraksts būs “Nodibināta Jāņa un Rasmas Morusu piemiņas stipendija”. Jānis un Rasma bija mani vecvecāki, kas savus darba gadus pavadīja, strādājot Latvijas nākotnei.
Kristaps Moruss