Esmu Klinta Bole, Rīgas 49. vidusskolas mājturības un vizuālās mākslas skolotāja, bijusī Aivara Sluča stipendiāte. Šo stipendiju saņēmu laika periodā no 2009.-2013.gadam. Vēl šodien atceros dienu, kad saņēmu paziņojumu par stipendijas piešķiršanu, aiz prieka lēkāju pa istabu un nespēju norimt, jo zināju - bez stipendijas studijas būtu daudz, daudz apgrūtinošākas.
Esmu no ģimenes, kuru ļoti skāra krīze, jo mamma bija skolotāja. Kā tagad atceros, bija 12.klases beigas, kad visi absolventi domā par to, kur studēt tālāk, bet nav pārliecības par izvēles pareizību. Pati nebiju izņēmums, jo ilgi šaubījos starp bioloģiju un pedagoģiju. Lai arī krīzes laikā būtiski tika „apcirptas” pedagogu algas, nolēmu riskēt un studijas turpināt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Stipendija lieti noderēja, jo nācās katru mēnesi iegādāties visdažādākos materiālus - otas, eļļas krāsas, kartonus, dzijas utt. Stipendija deva papildus brīvības sajūtu un neatkarību, jo ar tās palīdzību varēju lieki neraizēties par to vai pietiks gan studiju materiāliem, gan arī ikdienas izdevumiem.
Studiju laikā visādi centos lauzt savu kautrīgo dabu, biju kursa vecākā, vairākus gadus biju pirmkursnieku mentore, kā arī piedalījos dažādos projektos, kas ļāva iepazīties tuvāk studentiem no citām valstīm. Jau studiju laikā sapratu, ka manas dzīves atslēga ir mācības mūža garumā, tādēļ arī nesen absolvēju maģistra studiju programmu, kas ļāva tuvāk iepazīties ar tādu jauku un interesantu pedagoģijas virzienu, kā muzejpedagoģija. Kādam varbūt šķiet , ka skolotāja darbs ir neinteresants. Savas praktiskās darbības laikā esmu paspējusi strādāt gan Dobeles mākslas skolā, gan BJC „Zolitūde”, gan arī Rīgas 49. vidusskolā, tādēļ varu apgalvot, ka tas tā nav. Bieži vien pat darbā nemani, ka diena jau ir paskrējusi. Kad beidzot nonāc mājās, parasti pulkstens rāda jau pusseptiņi.
Skolēni ir dažādi, ir tādi, kuri iesaistās ar prieku un aizrautību un, protams, tādi, kuriem nepieciešama papildus motivācija. Īpašu prieku sniedz skolēnu sasniegumi dažādos konkursos un olimpiādēs. Šogad esmu īpaši priecīga, jo pirmo reizi skolniece valsts olimpiādē ieguva atzinību un maz pietrūka līdz trešajai vietai! Tas ir tāds azarts iesaistīties un mēģināt aizraut, meklēt materiālus, lai varētu apgūt ko mazliet inovatīvāku par tradicionālo, jau ierasto! Pašlaik ar meitenēm stundās šujam Teddy lācīšus, bet aktīvākās topošās absolventes – sev kleitas. Nav tā, ka katra diena būtu medusmaize, jo nākas pārliecināt, skaidrot, piecdesmit reizes atkārtoti demonstrēt vienu un to pašu, bet nenožēloju savu izvēli, jo rezultāts parasti ir akurāts un estētiski skaists lietišķās vai vizuālās mākslas priekšmets.
Pašlaik Rīgas 49.vidusskolā strādāju jau otro gadu un arī kādu laiku pildu arī klases audzinātājas funkcijas. Tā jau saka, ka audzināmā klase sniedz lielāku piederības sajūtu. Pašlaik domas ir tikai par un ap pēdējo zvanu, kur ar audzināmajiem cenšamies sastādīt programmas plānu, gatavojam dekorācijas un veidojam video sveiciena scenāriju.
Nesaku, ka taisos apstāties pie sasniegtā, tieši pretēji! Paralēli darbam aizrautīgi gatavojos studiju turpināšanai tālāk, lai iegūtu doktora grādu, jo ir sajūta, ka vēlos pārbaudīt savas robežas, bet tam nepieciešams nepārtraukti izaicināt sevi. Tādēļ piekrītu Sokratam, kurš reiz sacīja: „Es zinu, ka es nezinu neko”. Domāju, ka katrs ir atbildīgs par sevi. Vienīgais risinājums ir iemācīties katram uzņemties atbildību par saviem darbiem un vārdiem. Pašreizējā situācija, kad pastāv tik ļoti liela plaisa starp turīgajiem un trūcīgajiem, vienīgā iespēja izrauties no šādas situācijas ir mācoties un cīnoties ar ikdienas problēmām. Bēgot un cenšoties noslēpties no tām, kaut kur ārpus šīs valsts robežām nepalīdz, bet tikai situāciju saasina. Vītolu fonds var tikai palīdzēt tiem, kas paši cīnās un nepadodas. Vienmēr būšu pateicīga fonda darbiniekiem un nesavtīgajam ziedotājam, A.Sluča kungam, kas reiz uzdrošinājās uzticēties man un palīdzēt. Paldies Jums!
Klinta Bole