Inna Rozenšteina

Pēdējie 10 gadi manā dzīvē ir nevis viens konkrēts veiksmes stāsts, bet gan veiksmes stāstu sērija, kas ir ļoti ietekmējuši manu raksturu un, es ceru, padarījuši mani par labāku cilvēku. Ar tiem es  arī gribētu padalīties ar lasītājiem. Cilvēki mēdz ļoti spilgti atcerēties svarīgos notikumus dzīvē, tāpat arī es – lai gan stipendiāta statusā neesmu jau vairāk kā 10 gadus, taču to mirkli, kad uzzināju par stipendijas piešķiršanu, atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar. Tā bija mana pirmā lielā veiksme. Jau kopš bērnības sapņoju par studijām lielpilsētā (pati nāku no mazas pilsētiņas Latgales vidienē -  Preiļiem), taču ar šā brīža prātu apšaubu, ka manas studijas uzreiz pēc vidusskolas būtu izdevušās, jo līdzekļu tām, pat tiekot budžeta grupā, manai ģimenei nebija. Kad man bija 15 gadi, traģisks negadījums izdzēsa manas mammas dzīvību. Paudīšu domu, ko izjūt simtiem citu stipendiātu – šis atbalsts atvēra durvis uz izglītību, par ko es vienmēr būšu pateicīga. Tā es ar Vītolu ģimenes stipendiju iesoļoju studiju dzīvē.

Tā kā jau kopš bērnības man ļoti labi padevās valodas, tādēļ iesniedzu dokumentus Latvijas Universitātē Vācu filoloģijas studiju programmā. Vasarā pienāca ziņa, ka esmu uzņemta, turklāt budžeta grupā. Tas ir mans otrais veiksmes stāsts. Protams, studijas nebija vieglas, reizēm bija nedrošības sajūta par savām spējām, bet, laikam ejot, mācību process, universitātes piedāvātie priekšmeti ieinteresēja arvien vairāk. Tādēļ arī tagad, kad sastopu kādu apjukušu jaunieti, kas studiju iesākumā jūtas neapmierināts ar studiju kvalitāti vai pat pieļauj domu pamest augstskolu, cenšos visiem spēkiem atrunāt no šāda soļa, jo pastāv liela vabūtība, ka, vairojoties zināšanām, mainīsies viedoklis arī par studijām.

Mana trešā veiksme bija zvans no Vītolu fonda pirmā studiju gada beigās ar piedāvājumu vasarā palīdzēt viņiem ar darbiem. Vasara izvērtās par darbu daudzu gadu garumā. Lai gan patiesībā to pat ir grūti saukt par darbu – tās ir otrās mājas. Šogad apritēja tieši 10 gadi kopš esmu daļa no Vītolu fonda kolektīva un tā ir īpaša sajūta. Vilis Vītols savā grāmatā “Savējiem” dalās pārdomās: “Ja Jums kādreiz jāmeklē padoms vai jāskatā pēc parauga, vienmēr, arī izglītības laukā, ņemiet to tikai no sekmīgiem cilvēkiem”.  Manuprāt, fondā ir milzīga sekmīgu cilvēku koncentrācija, un tas liek raudzīties uz pasauli gaišāk. Pirmkārt, tie ir ziedotāji, kas, pateicoties nenogurstošajam darbam, tikuši pie labklājības, un tagad sniedz atbalstu jauniem censoņiem. Viņu dzīvesstāsti aizrauj, bet vērtības un milzīgs gribasspēks iedvesmo.  Tie ir stipendiāti, kas pat ļoti sarežģītu dzīves apstākļu priekšā nenolaiž rokas, mācās, izmanto augstskolu piedāvātās iespējas un ar entuziasmā spīdošām acīm stāsta par savu izvēlēto ceļu. Skaistas ir arī tikšanās ar bijušajiem stipendiātiem. Viņi mīl savu darbu, ir savas jomas speciālisti un ir patiess prieks saukt viņus par savējiem. Liels paraugs man ir fonda dibinātāji Vilis un Marta Vītoli, tas ir liels gods strādāt viņu dibinātā organizācijā. Un, protams, atsevišķu pateicību parādā esmu saviem kolēģiem. Tie ir fantastiski cilvēki, kas rada to īpašo gaisotni fondā, kas padara standarta darbadienas dīvaini īsas, jo laiks fondā (ne tikai dienas un nedēļas, bet arī gadi) paiet nemanot. Jau minēju, ka fonds ir kā otrās mājas, bet kolēģi ir kā otrā ģimene, kuriem patiesi uzticos, cienu un ļoti augstu vērtēju.

Ar cieņu, 
Inna Rozenšteina