Esmu Elvijs Sprudzāns, arhitekts un bijušais Daumanta un Birutas Heisteru stipendiāts. Atbalsts ko sniedza ziedotāji, bija liels atspaids ceļā uz mērķa sasniegšanu. Atskatoties uz studiju laiku, saprotu, ka līdz galam nezināju un nevarēju paredzēt to, kas mani sagaida. Bet paļāvība uz to, ka arhitektūra ir tā māksla, kur spēšu realizēt gan savas radošās, gan eksakto zinātņu dotības, ne reizi nav pievīlusi.
Mana dzimtā pilsēta ir Balvi, līdz ar to vienmēr esmu uzskatījis sevi par mazpilsētas bērnu. Pārcelties un uzsākt studijas Rīgā 2009. gadā bija liels pārdzīvojums, un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz apradu ar dzīvi galvaspilsētā. Manuprāt, studiju laiks ir tas dzīves posms, kas vislielākajā mērā pārveido, attīsta un veido cilvēka personību, kā arī paplašina pasaules redzējumu. Tāpat esmu atskārtis to, ka vienā brīdī izvēlētā profesija no sirdslietas kļūst par dzīvesveidu, savukārt iegūtās zināšanas – par domāšanas veidu ne tikai profesionālajā sfērā. Jau strādāt sāku jau pirmajos studiju gados, par prakses vietu izvēloties dzimto mazpilsētu, un šajā laikā lielākā daļa radīto objektu bija ģimenes dzīvojamās mājas. Tajā brīdī atklāju, ka vēl lielāku gandarījumu par iespēju sevi pilnvērtīgi izpaust rada apziņa, ka esi spējīgs radīt cilvēkiem patīkamu vidi un radīt ko paliekošu un sabiedrībai vērtīgu.
Studijas turpinājās, un ar laiku radās vēlme pēc lielākiem izaicinājumiem, tādēļ ERASMUS programmas ietvaros devos praksē uz ārzemēm. Darbs un dzīve Zviedrijas pilsētā Gēteborgā viennozīmīgi ir viena no dzīves vērtīgākajām pieredzēm, un iesaku jebkuram izmantot iespēju doties kādā apmaiņas programmā. Šajā laikā tika iegūts ļoti daudz draugu un vērtīgu kontaktu un gūta nenovērtējama prakse, strādājot pie dažādiem starptautiskiem projektiem. Bet par galveno guvumu uzskatu dzīves pieredzi. Manuprāt, ārzemēs pavadītais laiks sniedz iespēju paplašināt savu redzesloku, pa īstam iepazīstot citu kultūru un cilvēku mentalitāti. Tas savukārt ļauj citādāk paskatīties uz ierasto vidi un savām vērtībām.
Atgriežoties Latvijā, sagaidīja studiju laika lielākais izaicinājums – diplomdarbs. Mana vēlme atgriezties dzīvot mazpilsētā nekur nebija pazudusi, un mīlestība pret dzimto pusi lielā mērā noteica diplomdarba tēmas izvēli. Ir sāpīgi noskatīties, kā mūsdienās mazpilsētas kļūst arvien mazāk apdzīvotas, un tas galvenokārt notiek ekonomisku apsvērumu dēļ. Tādēļ diplomdarbā vēlējos atrast tās mazpilsētu vērtības, kas varētu kļūt par pamatu veiksmīgai to ekonomiskai un telpiskai attīstībai, kā rezultātā tapa diplomprojekts ar nosaukumu “Balvu pilsētvides reģenerācija”, kas 2015. gadā ļāva veiksmīgi pabeigt arhitektūras studijas.
Lai arī projekts jau kādu laiku bija aizstāvēts un universitāte absolvēta, ar vairāku cilvēku atbalstu paralēli ikdienas darbam arhitektu birojā Rīgā turpināju attīstīt diplomdarba idejas. Drīz vien darbs guva atsaucību ne tikai pilsētas sabiedrībā, bet arī politiskajās aprindās. Šobrīd ir pieņemts stratēģisks lēmums attīstīt daudzas no darbā iekļautajām idejām un noris darbs pie to realizēšanas. Kaut arī zināms, cik ļoti ilgs un sarežģīts ceļš ejams šāda līmeņa plānu īstenošanai, man ir patiess prieks, ka šis process vien ir spējis iedvesmot daudzus cilvēkus un viest ticību savas pilsētas nākotnei.
Lai arī esmu pašā dzīves ceļa sākumposmā, esmu sapratis, ka pats svarīgākais ir būt saskaņā ar savu iekšējo balsi. Nav svarīgi, cik šķietami nozīmīgas lietas tiek paveiktas, galvenais, lai ikviena ideja, kuras vārdā tiek strādāts, ir jēgpilna, un ceļš uz to – saskaņā ar sirdsapziņu. Ne mazāk nozīmīgi ir rast atbalstu ceļā uz domu īstenošanu, tādēļ esmu lepns būt daļa no “Vītolu fonda” un neizsakāmi pateicīgs par saņemto atbalstu. Lai fonda cēlie mērķi arī turpmāk iedvesmo jauniešus tiekties uz savu mērķu piepildīšanu un sabiedrības kopējās labklājības veicināšanu!
Elvijs Sprudzāns