Rakstot par veiksmes stāstu, pirmais galvā iešaujas jautājums “Vai mana dzīve ir veiksmes stāsts?” Tad saprotu, ka jāatkāpjas no ierastajiem uzskatiem par veiksmīgu dzīvi un jāuzjautā sev, vai jūtos kā veiksminieks? Īsā atbilde ir “jā, esmu”, jo jūtos laimīgs, mana dzīve kūsā, esmu pastāvīgā kustībā.
Viena no manas dzīves veiksmēm bija sastapšanās ar “Vītolu fondu”, par ko esmu pateicīgs Siguldas Valsts ģimnāzijas skolotājiem. Viņi bija tie, kas 12. klases laikā mani uzrunāja un norādīja uz iespēju, par kuru pat nebiju dzirdējis. Sākumā ieguvu Ādolfa Sīļa stipendiju, ko gadu vēlāk nomainīja Ērikas Rītiņas ģimenes piemiņas stipendija. Sirsnīgi pasakos par šo atbalstu ziedotājiem!
Tajā laikā uzsāku studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures programmā. Vēsture bija mani aizrāvusi jau kopš pamatskolas laikiem, un kā ar visām lielām mīlestībām, tām centies atdot visu. Vidusskolas pēdējā gadā valsts vēstures olimpiādē ieguvu “zelta” medaļu un vēl skolas laikā kopā ar klasesbiedru uzrakstījām zinātniski pētniecisko darbu, ko balstījām uz zonālā arhīva materiāliem, un kā autordarbu pārdevām vietējai pašvaldībai. Vasaras brīvlaikā par sakrāto naudu dēvos uz Rīgu, lai lielos maisos iepirktu vēstures grāmatas. Ne reizi vien “Valtera un Rapas”, kā arī citu veikalu pārdevējas rādīja lielas acis par šādu fanātismu. Studiju gados šī aizraušanās lēnām izdega, tomēr mīlēju veikt oriģinālus pētījumus arhīvos. Bakalaura un maģistra darbi par Latvijas lauksaimniecību un tās darbaspēka jautājumiem starpkaru periodā tika novērtēti ar augstāko novērtējumu, un par abiem darbiem ieguvu arī balvas no Latviešu akadēmiskās organizācijas Zviedrijā. Vēlāk par tēmu tapa arī publikācija “Ilustrētajā Pasaules Vēsturē” (2015 XI). Interese par vēsturi manī turpina dzīvot ģeneoloģiskajā izpētē un lokālvēstures iepazīšanā.
Viss plūst un viss mainās, tā arī manī mainījās intereses un aizraušanās. Šķiet, ka visām zaļojošām lapām ir saknes dziļi zemē. Vēl pamatskolas gados sāku sekot notikumiem Latvijā un pasaulē. Biju gatavs stundām lasīt par politisko un sociālo attīstību Eiropā, īpaši interesēja drošības jautājumi. Pirms ģimnāzijas beigšanas ar komandu uzvarējām konkursā “NATO gadu pēc Rīgas samita”, un man kā komandas kapteiniem bija iespēja satikt divus Latvijas aizsardzības ministrus, kā arī apmeklēt Ādažu militāro bāzi un sekot līdzi apmācībai. Studiju gados izgāju studentiem paredzēto brīvprātīgo militāro pamatapmācību, kas prasīja ne mazumu psiholoģisku pūļu. Man atkal paveicās. 2012. gadā ieguvu darbu Latvijas Aizsardzības ministrijā, kur varēju likt lietā iegūto izpratni par vēsturi un Latvijas ģeopolitisko situāciju.
Esmu veiksminieks arī vēl kādā ziņā. 2010. gadā tiku uzņemts studentu korporācijā “Selonija”, kas turpmāk ir bijusi neatņemama daļa no manas dzīves. Šeit guvu vērtīgu vadības pieredzi, jo divus gadus darbojos prezidijā, sākumā kā sekretārs un tad - kā seniors. Pēc prezidēšanas ar daudz lielāku pietāti sāku uzlūkot mūsu politiķus atbildīgos amatos, kuriem jāspēj saglabāt miers, vēss prāts un jāsaskaņo viedokļi daudzos sarežģītos jautājumos.
Pēc trīs darba gadiem Aizsardzības ministrijā manī augošās vēlmes pēc pārmaiņām sasniedza savu maksimumu. Vēstures studijas, kā arī darbs ofisā bija mani sēdus nolicis pie vietas, bet iekšēji vēlējos lidot kosmosā. Uz pusgadu aizceļoju uz brīvību mīlošo Katalonijas reģionu, kas vēl atrodas Spānijas sastāvā. Tur es izmantoju unikālo ES Erasmus+ iespēju strādāt brīvprātīgo darbu. Mazajā Pireneju pilsētiņā La Seu d’Urgell biju pārstāvis Jaunatnes ofisā, bet praktiski vadīju dabas izglītības pārgājienus, sporta nodarbības un valodu apmaiņas klasi. Brīvajā laikā daudz ceļoju un te iesākās ari mana aizraušanās ar klinšu kāpšanu. Atgriezos Latvijā š.g. septembrī. Esmu uzsācis mācības Sporta izglītības aģentūrā, kā arī papildinu zināšanas par alpīnisma elementiem. Piedaloties kā instruktors spēlē jauniešiem “Strēlnieki”, ko organizēja kultūras mantojuma centrs “Tīnūžu muiža”, nodrošināju atrakciju kāpt kokos, pielietojot zināšanas no klinšu kāpšanas. Tas ir mans jaunais sākums, kura galu nespēju paredzēt. Novēlu ikvienam atklāt jaunus apvāršņus un neapstāties pie sasniegtā! Nobeigšu ar iedvesmojošu Henrija Deivida Toro citātu: “Mājās vajadzētu pārnākt no tālienes, no piedzīvojumiem, briesmām un jauniem atklājumiem, lai katra diena nestu jaunu pieredzi un jaunu cilvēku.”
Artūrs Rundzāns