Dibināta Maijas Laiviņas piemiņas stipendija teoloģijas studentam
Dievam un Latvijai – nav tikai vārdi, bet pārliecība, ar kuru vadīt savu mūžu. Ar šādu dzīvesstāstu Vītolu fonds iepazinās septembrī, kad saņēmām vēstuli no tālās Ņūdžersijas par vēlmi dibināt jaunu stipendiju Maijas Laiviņas piemiņai. Vēstulē pievienotās fotogrāfijas un apraksti par Ņūdžersijas vakarētāju kopu, skaidri iezīmēja Maijas Laiviņas dzīvesgaitas par garajā un skaisti dzīvotajā mūžā gūto. Par prieku, kas rasts, palīdzot un darot laimīgus citus.
Maija Laiviņa (1933-2023) dzimusi Rīgā, Arvīda un Mariannas Eikstrēmu ģimenē. Liktenis ģimeni aizveda uz ASV, kur ne tikai iegūta izglītība Ņujorkas pilsētas universitātē, bet arī dots Gaidu solījums: “Ar goda vārdu solos visiem spēkiem censties: būt uzticīga Dievam un Latvija, palīdzēt tuvākajiem katrā brīdī, pildīt gaidu likumus.”
Dibinot ģimeni ar Uldi Laiviņu, Maija turpināja uzturēt dzīvus gaidu kustības ideālus, stāstot par tiem bērniem Tainai, Reinim un Robertam. Kā trimdas latvietei, viņas sirds piederēja Latvijai un dvēseles prieku viņa guva, mācot latviskās vērtības un rūpējoties par bērniem.
Viņas enerģija nebija izmērāma nekādās mērvienībās, jo, te izdota rotaļu grāmata, tad sniegts atbalsts dažādām latviešu skolām Bronksā, Pensilvānijā, Vācijā un Francijā, te dalība 3x3 nometnē, kurā viņu varēja sastapt gan virtuvē, gan rediģējot nometnes avīzi.
Aizejot pensijā, Maijas devums un darbs neapsīka. Viņa daudz rakstīja laikrakstā “Laiks”, piedalījās ALA kongresos, darbojās Daugavas Vanagu apvienībā un Ņujorkas ev. lut. draudzē. Maijas Laiviņas mūža ieguldījums ticis novērtēts, saņemto ALA atzinības rakstu un Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Atzinības rakstu.
Maijas Laiviņas aiziešana mūžībā 2023. gada 21. janvārī atstāja lielu tukšumu Ņūdžersijas latviešu sabiedrībā – skolās un baznīcā. Vairāk kā 100 cilvēki apmeklēja piemiņas svētbrīdi, kurā izskanēja gaidu solījums un meitas Tainas atvadu vārdi. Viņa no līdzcilvēkiem bija iemantojusi neviltotu mīlestību un draudzību un to prata rādīt ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem. Vieniem viņa bija īpaša un neaizmirstama skolotāja, gaidu vadītāja, citiem – aktīva latviešu kultūras tradīciju kopēja, izcila redaktore un autore, vēl kādam – uzticams draugs, bet saviem tuvajiem - mīļa mamma un vecmāmiņa.
Godinot aizgājēju, Ņūdžersijas Vakarētāju kopas dalībnieki aicināja sēru ziedu vietā ziedot Maijas Laiviņas piemiņas stipendijai teoloģijas studentam, kuru uzticēts administrēt Vītolu fondam. Paldies Ņūdžersijas Vakarētāju kopai, īpaši Ainai Ozolai par sirsnīgo vēstuli!