Atvadu vārdi Augustam Pušpuram
,,Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.”
(Rainis)
Ir tikko pagājis veļu laiks, klusais pieminēšanas un pateicības laiks, kad aizgājušo piemiņai gaiši un rimti dega svecītes, vēstot par īpašajām saitēm ar cilvēkiem, kuri nu staigā Mūžības ceļus, Dieva ceļus. Bet 21.novembrī, pavisam neilgi pēc šīm Dievainēm, ardievas Šaisaulei teica un tālajā gaitā devās arī Augusta Pušpura, īstena Latvijas patriota, dvēsele.
Augusts Pušpurs ilgus gadus bija Monreālas latviešu sabiedriskā centra valdes loceklis, viens no tā dibinātājiem, un ne mazums laika un līdzekļu tika ieguldīts tā uzturēšanā. Viņš aktīvi darbojās arī Monreālas Katoļu draudzē, bija Ziemeļamerikas jaunatnes dziesmu svētku rīcības komitejā. Augusts Pušpurs lielāko dzīves daļu pavadīja tālajā Kanādā, taču visu mūžu viņš nepārstāja mīlēt savu Tēvzemi un – cik vien bija viņa spēkos- darīja visu, lai dzīve šeit būtu labāka, gaišāka, pilnvērtīgāka. Viņa dzimtā puse bija Latgale - Kuprava Viļakas novadā. Liktenis viņu aizveda tālu pasaulē, tika redzētas, iepazītas brīnišķīgi skaistas un grandiozas pilsētas, bet sirdij tuva un pati, pati mīļākā visu mūžu palika Kuprava- vismazākais Latvijas ciemats, kur Bolupe tek, kur Osīšu ezers saulē viz, kur ļaudis Augusta Pušpura vārdu arī šodien cieņā tur, novērtējot viņa vēlmi savā dzimtajā pusē nest gara un zināšanu gaismu, jo savulaik, pateicoties viņa iniciatīvai, novada muzejs saņēma dāsnu dāvinājumu no Monreālas latviešu sabiedriskā centra - 878 trimdā izdotas grāmatas. Un, sastopoties ar kādu no novadniekiem, allaž atskanēja jautājums, patiesas intereses un cerību pilns: “Nu, kas jauns Kupravā?’’.
Par Augusta Pušpura vēlmi padarīt Latviju skaistāku un ieaudzināt jauniešos cieņu un mīlestību pret savu zemi liecina arī pirms pieciem gadiem stādītie un nu jau lieli paaugušies 50 kociņi Viļakā- tos, pateicoties Pušpura kunga finansiālajam atbalstam, savā Pēdējā zvana dienā stādīja Viļakas Valsts ģimnāzijas 12. klases audzēkņi. ,,Tagad arī pie mums, tāpat kā Ziemeļamerikā, aug sarkanais ozols,” toreiz priecājās viļakieši. Bet koki, kā zināms, dzīvo ilgāk kā cilvēki. Daudz, daudz ilgāk, jo īpaši, ja tiek dāvāti, stādīti un kopti ar mīlestību.
Bet pats lielākais Augusta Pušpura devums savai zemei - projekti, kurus, pateicoties viņa iniciatīvai, jau trešo gadu īsteno Monreālas latviešu sabiedriskais centrs sadarbībā ar Vītolu fondu, dāvājot Latvijas pamatskolu skolēniem iespēju iepazīt savas zemes vēsturi. Pirms trim gadiem tika organizēts konkurss ,,Lietas. Likteņa liecinieces” - tā mērķis bija padziļināt jaunatnes interesi par Latvijas vēsturi un ieinteresēt savas ģimenes un tuvākās apkārtnes vēstures pētīšanā. Pateicoties šim projektam, tik daudzi Latvijas bērni un jaunieši kļuva bagātāki ne tikai ar zināšanām, bet arī ar apjausmu, ka arī viņi un viņu tuvinieki ir daļa no tautas vēstures. Bet nākamos divus gadus Monreālas latviešu sabiedriskā centra projekts ,,Pētīsim un izzināsim Latvijas vēsturi” dāvāja iespēju teju pieciem tūkstošiem pamatskolas skolēnu iepazīt savas zemes vēsturi, organizējot izzinošas un pētnieciskas ekskursijas uz dažādiem muzejiem, vēstures un kultūras pieminekļiem, kā arī ar vēsturiskiem notikumiem un vēsturiskām personībām saistītām vietām un veidojot izpratni par Latvijas vēsturi kā interesantu un vajadzīgu mācību priekšmetu. Katram no mazajiem ceļotājiem šī savas Tēvzemes izzināšana kļuva par neaizmirstamu mācību stundu, kas lika apzināties, ka bieži vien tas, kas tiek meklēts citur, ir tepat blakus - tikai jāatdara acis un jāatver sirds, lai to sajustu, ieraudzītu, patiesi iemīlētu.
Un tā ar šo skolasbērnu, mūsu tautas nākotnes, acīm Pušpura kungam atkal bija lemts redzēt sev tik mīļo dzimteni - Cēsis, Āraišus, Turaidu, Koknesi, Lielvārdi, arī Ložmetējkalnu, Liteni un tik daudzas mūsu tautai nozīmīgas vietas, jo uz tālo Kanādu ceļoja ekskursiju apraksti, fotogrāfijas un patiesas pateicības un mīlestības pilnas bērnu vēstules. Tās Pušpura kungs allaž uzmanīgi izlasīja un priecājās par jauno Latvijas apceļotāju patieso interesi par savas zemes pagātni. Tas bija viņa sirdsdarbs, bet, kā zināms, ,,ja visi Latvijas pamatos iemūrēs savu sirdi, tad valsts ēka droši turēsies''. (A. Brigadere)
Šis veļu laiks bija skarbs- tas aiznesa sev līdzi īstena latvieša dvēseli. Bet pavasarī, kad pienenes ziedēs un ābeles baltās kupenās viļņos, atkal mazie skolēni kāps kādā pilskalnā, izpētīs kādu senu pili, apbrīnos varoņdarbus, tautas brīvības vārdā veiktos, un arvien vairāk uzzinās, izzinās, iemīlēs. Un kāda dvēsele tur, Aizsaules dārzos, varēs būt pavisam mierīga un laimīga, jo tiks turpināts tas, ko Pušpura kungs tik ļoti vēlējās- Latvijas skolēni augs prātā, gudrībā un mīlestībā pret savu zemi un nākotnē pratīs arī savu sirdi likt savas vienīgās dzimtenes pamatos.
Lai vieglas smiltis un gaišs ceļš Mūžībā!