Atvadu vārdi ziedotājai Annai Grambergai
Brīdī, kad visa Latvija aizputeņoja un pārtapa baltā pasakā – gleznā, kas piestāvētu karalienei, cēlai, elegantai un bezgala sievišķīgai, Vītolu fonda ziedotāja Anna Gramberga negaidot devās Mūžībā, piepildot sapni atgriezties mājās, dzīvi izdzīvojot līdz pilnībai un mīlot līdz pēdējam elpas vilcienam..
Anna Grambergs dzimusi 1939. gadā Rīgā. Bērnību kopā ar māsu Aiju viņa pavadīja Mežaparkā, ieskautas priežu smaržu ielokā. Vecāki bieži bija aizņemti darbā, jo mamma bija ārste, bet tēvs ieņēma atbildīgu amatu, tāpēc par meitenēm rūpējās auklīte. Savukārt vasaras tika pavadītas vecmāmiņas Frīdas Olavs lauku mājās netālu no Cēsīm. Tur bija kā pasakā – ziediem klātas pļavas, skaists mežs, putnu dziesmas un vecmāmiņas mīļums.
Šo skaisto idilli pārtrauca karš, kad 1944. gada augustā nācās Latviju atstāt. Tika nolemts, ka māsiņas, mamma un abas vecmāmiņas dosies ar kuģi uz Vāciju, bet tēvs Aleksandrs Olavs kopā ar brāli Vili - ar laivu uz Zviedriju, kur visi vēlāk satiksies. Bet diemžēl liktenis lēma citādāk un ģimenes sievietēm bija jāturpina dzīves ceļš atšķirti. Kuģim attālinoties no krasta, mamma lika meitenēm atvadīties no dzimtenes, kuru vairs nekad neredzēšot, taču jau toreiz Anna, tikko piecus gadus veca, sev apsolīja, ka noteikti atgriezīsies.
Ģimene vispirms apmetās Reichenbahā, tad Nirnbergā, kur nācās piedzīvot pilsētas degšanu un neskaitāmus uzlidojumus, aukstumu un pārtikas trūkumu. 1949. gadā tika saņemta atļauja izceļot uz ASV. Tur ģimenei nācās apmesties Minesotas ziemeļos, Sandstonā, mājā bez elektrības un labierīcībām. Lai izdzīvotu, visiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem – bija smagi jāstrādā un vienlaikus jāapgūst angļu valoda. Taču drīz laimējās pārcelties uz Rush City, kur Anna atsāka skolas gaitas, bet mamma – darbu slimnīcā. Nācās pārcelties vēl vairākas reizes, līdz mamma dabūja darbu Mineapolisas slimnīcā. Šai pilsētā bija daudz latviešu, darbojās sestdienas skola, kur Anna sadraudzējās ar vienaudzēm, ar kurām satiekas vēl šodien. Meitenes kopā tika iesvētītas, kopā mācījās Minesotas universitātē un iestājās korporācijā “Imeria”.
Anna laulības gredzenus mija ar Gvido Grambergu, bijušo Rīgas kaimiņu dēlu. Jaunā ģimene tūlīt devās uz Atlantu, uz romāna ,,Vējiem līdzi’’ zemi, kur pavadīja daudzus laimīgus gadus un kur pasaulē nāca abi dēli Marks un Ričards. Kad zēni bija izauguši, Anna sāka strādāt slimnīcas birojā, tad vadīja slimnīcas Medicare – apdrošināšanas nodaļu. Dēli izstudēja, apprecējās un tika sagaidīts pirmais mazbērns – piedzima Viktorija. Taču tad, kad mazmeitiņa bija piecas dienas veca, Gvido aizgāja gulēt un no rīta vairs nepamodās.
Tas Annai bija smags laiks. Vēl astoņi gadi tika nodzīvoti Atlantā, taču smaidīt viņa spēja tikai tad, kad atbrauca uz Latviju, tāpēc 1998. gadā viņa pārdeva iedzīvi un atgriezās mājās – Rīgā, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Anna atjaunoja ģimenei piederošo dzīvokļu namu un apmetās tur.
Taču tad notika vēl viens pagrieziens Annas dzīvē – korporācijas “Tālavija” 100 gadu dibināšanas svētkos viņa tika uzlūgta kā korporācijas dibinātāja Viļa Olava mazmeita. Tur Anna sastapa Andri Stakli, kurš bija atbraucis no ASV. Tā bija liktenīga tikšanās, un 2005. gadā abi svinēja kāzas senajā, burvīgajā Jaunpils viduslaiku pilī. Kopā ar viņiem bija arī abi Annas dēli un mazbērni. Sākās dzīves svinēšana. Abi bija kā puzles gabaliņi, kuri viens otru papildinājā ikvienā dzīvē. Andris deva Annai sapņus, aizrautību un dziļu mīlestību, savukārt Anna nebeidzamo sievišķību, maigumu un eleganci. Kopā viņi pārvaldīja ģimenes īpašumus, atjaunoja vecmāmiņas mājas pie Cēsīm, renovēja vairākus kultūrvēsturiskos īpašumus, apceļoja interesantas vietas pasaulē un prata ik dienu aizvadīt piepildītu.
Pirms dažiem gadiem Andris Staklis un Anna Grambergs izlēma dalīties savā mīlestībā un labestībā, tādēļ godinot Annas vectēva Viļa Olava piemiņu, tika dibinātas stipendijas. Apkārtējiem viņi rādīja priekšzīmi, svinot abu jubileju netālu no Brīvības pieminekļa. Viesi tika aicināti dāvanu vietā ziedot abu jubilejas stipendijai. Ar tādu vērienu un spilgtumu viņi viens otru prata novērtēt – bez lepnības un pārspīlējuma.
Anna Gramberga un Andris Staklis aktīvi sekoja stipendiātu gaitām un ik mēnesi tikās ar tiem labākajos Rīgas restorānos, lai ne tikai lutinātu, bet arī netīši rādītu biznesa etiķeti. Stipendiāti šīs tikšanās gaidīja ar nepacietību, jo abi labdari neskopojās ar stāstiem un dzirkstošu humoru. Annas Grambergas talants bija saviesīgas sarunas noslēgt ar kādu savu stāstu, kas sarunai “uzlika odziņu”. Šādu eleganci varēja tikai vērot un apbrīnot. Stipendiāti atsveicinoties pavadīja ziedotājus līdz restorāna durvīm, lai tikai uz mirkli redzētu tālumā aizejam sirsnīgo pāri sadevušos rokās un domās novēlētu veselību un izturību. Nu šis skats paliks noglabāts dziļi stipendiātu atmiņās.
Pēdējā tikšanās reizē augustā, kad Anna Gramberga un Andris Staklis viesojās fondā, tika parakstīts ziedojuma līgums par sadarbības turpināšanu. Nesen ģimenē bija ienācis jauns iemītnieks – sunītis Sniedziņš, kurš ienesa prieku abu sirdīs. Nekas neliecināja par tuvojošām bēdām.
Stipendiāts Rūdolfs Baumanis atvadoties no mīļās ziedotājas raksta: “Šī ziņa par notikušo man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Mums, stipendiātiem, šis laiks būs grūts un skumjš, ļoti bieži aizdomājos par saviem ziedotājiem un viņu gaitām. Mēs visi bijām kā ģimene. Atsaucu atmiņā mūsu tikšanos restorānā un to, cik ļoti pietrūks Annas mīlestība un interese par mūsu dzīves un studiju gaitām. Doma, ka nākošajā reizē nevarēsim tikties iepriekšējā sastāvā, ļoti sāpina mani.”
Ir pavadīts skaists un krietns mūžs, tāpēc mums visiem tagad ir tik grūti noticēt, ka nekad vairs nebūs iespējas uzklausīt kādu labu padomu, sajust atbalstu, mīlestību un kopā priecāties par jaunu dienu.
Ir iestājies klusums. Lai Annas Grambergs dvēselei silti zem sniegbaltās segas, lai gaišs un viegls ceļš mūžībā! Izsakām visdziļāko līdzjūtību Andrim Staklim, radiniekiem un visiem, kuri sērās piemin Annas Grambergas paveikto!