Atvadu vārdi Annai Cerbulei

,,Un atmiņas ziedēs ap viņu

  Baltas kā ābeles...”

Ā. Elksne

Ardievas Annai Cerbulei (1925-2012)

Ir augusts, kad Latvijā tūkstošiem zvaigžņu līst no debesīm. Tās šai laikā ir tik tuvu cilvēkiem- iespējams tāpēc, lai aiz zvaigznēm mītošās dvēseles labāk var ieskatīties mūsu domās un sirdīs. Arī Annas Cerbules dvēsele nu piepulcējusies tām- tālajām, vairs nesasniedzamajām, bet mūžīgajām.  

Anna Cerbule dzimusi Veclaicenes pagasta Opekalna mācītāja mājās Andreja un Bertas Dombrovsku ģimenē. Viņas tēvs bija pirmais latviešu mācītājs Opekalna draudzē, un Anna bērnību pavadīja tur, kur pāri mūsu un kaimiņzemes Igaunijas zilajiem mežiem slejas visaugstāk Latvijā celtā baznīca. Varbūt tāpēc Anna Cerbule visu mūžu pratusi redzēt tālāk, saskatīt vairāk un pamanīt tos, kuriem viņas palīdzība un mīlestība visvairāk nepieciešama. Viņai allaž Dievs ir stāvējis klāt, sargājis, dāvājis savu labvēlību arī pašās smagākajās dzīves stundās un ļāvis satikt sirdij tuvus cilvēkus.

Skolas gaitas viņa uzsāka Veclaicenes pagasta pamatskolā, tad turpināja Alūksnes un Jēkabpils ģimnāzijā. Bērnības zemi atstāt un doties svešajā pasaulē un nezināmos ļaudīs lika Otrais pasaules karš. Bēgļu gaitas viņu aizveda uz Vāciju, tika uzsāktas veterinārmedicīnas studijas Minhenē un vēlāk medicīnas studijas Heidelbergā, kuras pārtrauca izceļošana uz Ameriku. Tur Anna vispirms strādāja par kalponi, tad radās iespēja studēt fizioterapiju Pensilvānijas Universitātē. 1952.gada jūnijā viņa salaulājās ar Jāni Cerbuli. Laulībā tika pavadīti 53 gadi. Ģimenē uzaudzināti trīs bērni: Ilze, Dace un Kārlis, kam tagad piebiedrojušies mazbērni un mazmazbērni. Anna strādāja par terapeiti dažādās slimnīcās un iestādēs, mācīja latviešu sestdienas skolā, dažkārt izpalīdzēja, spēlējot ērģeles, dziedāja draudzes korī un sniedza atbalstu vientuļiem veciem cilvēkiem. Visu dzīvi viņas dzīvesbiedrs Jānis Cerbulis aktīvi cīnījās par Latvijas brīvību, kā arī atbalstīja jauniešu latvisko izglītošanu. Ar šādu domu pēc viņa aiziešanas Mūžībā Anna Cerbule izveidojusi Jāņa Cerbuļa piemiņas stipendiju, kuru uzticēja administrēt Vītolu fondam. Tā novēlēta teoloģijas studentiem. Arī viņas dēls Kārlis ir kļuvis par fonda atbalstītāju - viņš ne tikai turpina pārvaldīt mammas dibināto stipendiju, bet arī pats palīdz skoloties Latvijas jauniešiem.  

Vecumdienas Anna  Cerbule pavadīja savās lauku mājās meitas Ilzes aprūpē. Liktenis Annai mūža nogalē gan bija liedzis acu gaismu, tādēļ viņa savu stipendiātu pateicības vārdus dzirdēja, meitas lasītus. Taču tas neliedza viņai izbaudīt dziļu gandarījumu par paveikto un savu  ieguldījumu Latvijas rītdienā.

Anna Cerbule savai Tēvzemei atstāja daļu savas sirds un labo domu. 7. augusta Likteņa lēmumu vairs nav iespējams grozīt, taču skumjas par zaudēto lai mierina doma, ka vistumšākais laiks parasti ir pirms rītausmas, kura gan nāks pilna smeldzīgu atmiņu, bet bagāta ar atziņu, ka  mums kādu īsu Mūžības mirkli ir bijis gods dzīvot blakus cēlam un piepildītam mūžam.

Vītolu fonda vārdā,  Vita Diķe