Atvadu vārdi Andrejam Zeltkalnam

Šajās baltajās ziemas dienās debesis, šķiet, pienākušas pavisam tuvu klāt, lai kādam vieglāk uzsākt ceļojumu uz Mūža mājām. Tās zina, cik grūti pacelties debesīs tam, kas tāpat jau visu garo mūžu augstumā mitis.

Šis gads Vītolu fondā aizsākās skumji- no tālās Kanādas atnāca ziņa, ka 29. decembrī Mūža miegā aizmidzis Andrejs Zeltkalns, viens no fonda uzticamākajiem draugiem un atbalstītājiem.

No mums ir aizgājis cilvēks, kura gudrība un inteliģence allaž sadzīvojusi ar vienkāršību, atvērtību un patiesu sirsnību. Tāli ceļi izstaigāti, svešās zemēs mājas rastas, citas valodas apgūtas, tik daudziem cilvēkiem palīdzēts, bet viņš allaž palicis uzticīgs tādam vīrišķības ideālam, kura lielākais spēks ir mīlestība gan pret sev tuvajiem un savu dzimto zemi, gan tiem, kuriem bijusi nepieciešama viņa palīdzība.

Andrejs un Silvija Zeltkalni pēc Otrā pasaules kara nokļuva bēgļu nometnē Vācijā. Tad viņiem radās iespēja izceļot uz Angliju - tur tika iegūtas zināšanas un strādāts, sevi nesaudzējot. 1957. gadā Andrejs pabeidza inženieru studijas, vienlaicīgi strādājot General Electric, un izceļoja uz Kanādu, kur viņu jau gaidīja dzīvesbiedre Silvija. Andrejs sāka strādāt par tērauda rūpnīcas instrumentācijas projektu inženieri un veica šo darbu līdz pat  2000. gadam.

Kopā ar Silviju ir pavadīts kopīgu rūpju, prieka un patiesas mīlestības pilns mūžs. Zeltkalnu ģimenē izaudzināts dēls Māris. Silvija un Andrejs allaž aktīvi piedalījušies un atbalstījuši Toronto latviešu sabiedrības pasākumus. 2004. gada rudenī viņi izlēma palīdzēt arī Latvijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību, kļuva par Vītolu fonda ziedotājiem un atbalstīja kādu eksakto zinātņu studentu.

Zeltkalnu ģimene bieži ciemojās Rīgā, un allaž atrada laiku apciemot Vītolu fondu. Tie bija gaiši brīži- kādi jau tie mēdz būt, satiekoties ar cilvēkiem, no kuriem staro gaisma- vārdos, smaidā, domās. Andrejam ļoti rūpēja savas Tēvzemes nākotne- vēl pagājušā gada decembra vidū tapa drosmīgs un pārliecinošs raksts,, LATVIJA AMERIKA”- sava veida testaments, kurš aicina latviešus rūpēties par savu zemi un tās nākotni.

Ik gadus Vītolu fonds saņēma arī bezgala mīļu un skaistu dāvanu- katra nākamā gada kalendāru ar Andreja Zeltkalna fotografētajām Latvijas un Kanādas dabas ainavām. Šī dāvana sildīja sirdi un lika vai ik dienas atcerēties cilvēku, kuram allaž pietika gan laika parūpēties par citiem, gan prasme apturēt mirkli un dāvāt izjustā brīža skaistumu saviem mīļajiem. Bet Andreja Zeltkalna vārds dzīvos ne tikai fotogrāfijās un atmiņās, bet arī Brīvības pieminekļa goda grāmatā- zem trim zvaigznēm, kuras viņš tik ļoti mīlēja.

Taču šo, aiziešanas mirkli, nevienam neizdevās aizkavēt. Nu šis mirklis ir pārvērties par mūžību, un pasaulei būs jāiztiek bez Andreja - bez viņa sirsnības, smaida, atbalsta. Bet mūžība, kā zināms, ir tikai pāreja uz neredzamo pasauli, kaut kā jauna, nezināma sākums, kad sākas ceļojums cauri Debesu valstībai un kā apsolījums un mierinājums skan vārdi: "Es jau vienmēr būšu jums blakus, tikai jūs mani vairs nevarēsiet saredzēt..."

Vītolu fonda vārdā,

Vita Diķe