Ruta Benita Birzeniece dibinājusi stipendiju Grobiņas jauniešiem

“Es esmu bagāts – man pieder viss
Kas ar mani ir noticis...”

(M.Čaklais)

Nav jau daudz uz šīs pasaules tādu cilvēku, kuri, liekot roku uz sirds, varētu apgalvot: “Es esmu bagāts!” Ne velti saka, ka bagāts ir tas, kam pietiek. Ne tāpēc, ka šim cilvēkam nav sapņu vai vēlmju, bet tāpēc, ka viņš prot būt pateicīgs par saņemto, priecāties par esošo un dalīties ar to, kas viņam pieder, jo galu galā bagātība nav bankas kontā esošā naudas summa, bet tas, cik katrs no mums ir spējis dot citiem – cerību, drošības sajūtu, cilvēkmīlestību.

Naudas vērtība nebūt nav mērāma dolāros, eiro vai mārciņās – visdārgākās lietas šajā pasaulē nemaz nav nopērkamas: ne zelts kļavlapās, ne pirmo salnu sudrabs, ne  pavasara kautrais zaļums, ne vasaras krāsu karuselis. Un visi saullēkti un saulrieti, mūsu debesis, zeme un jūra – viss, ko cilvēks savā mūžā ir pieredzējis, saklausījis, izbaudījis.

Tik bagāts, tik ļoti, ļoti bagāts ir bijis arī Vītolu fonda ziedotājas Rutas Benitas Birzenieces mūžs. Viņai vēl joprojām pieder gan bērnības vasaru pļavas smarža dzimtajā Asītes pagastā, gan siltas jo siltas atmiņas par Embūtē pavadītajiem gadiem, gan draugu un zināšanu iegūšanas prieks Kalvenes un Vaiņodes skolās.

Viena no lielākajām bagātībām – iegūtā izglītība LU Ekonomikas un juridiskajā fakultātē. Tad darba vieta visa mūža garumā –  Latvijas bankā par pārvaldes vadītāja vietnieci, tikai vienu gadu Dobelē un tad Liepājā, kā pati ziedotāja atzinusi, vienīgajā darba vietā līdz pat aiziešanai pensijā 1994. gadā. Taču arī pēc tam ziedotāja turpinājusi strādāt – veikusi dažādus darbus līdz pat 80 gadu vecumam.

Un vēl kāda bagātība viņas mūžā – neskaitāmie ceļojumu iespaidi! Varenie Sahalīnas kalni, Holandes tulpju krāšņums, Vācijas un Austrijas bagātās kultūras tradīcijas, Francijas un Itālijas mākslas pērles, Grieķijas olīvu birzis un, protams, neaprakstāmi skaistie Norvēģijas fjordi... Un vēl – Ziemassvētku koncerti un operu iestudējumi Vīnē... Šīs atmiņas ir tik liela bagātība, ka klusākos vakaros, kad gribas domās atkal kaut kur aizceļot, prātā nāk ne viens vien skaists mirklis, notikums vai piedzīvojums.

Ruta Benita  Birzeniece aktīvi darbojusies biedrībā “Optimistu pulks” – vienā no vecākajām Nevalstiskajām organizācijām Kurzemes reģionā, kura apvieno dabas un kultūrvēsturisko vietu kopējus, kas savā darbībā īsteno zaļās dzīves idejas principus un stratēģiju Latvijā, rosina un organizē projektus un aktivitātes dabas, kultūras mantojuma un lauku sētu tradīciju saglabāšanai. Biedrība savulaik radās, lai sakoptu vietas, kuras bija aizmirstas, aizaugušas un ne valstij, ne pašvaldībai vajadzīgas, bet tajās noteikti bija potenciāls un nenovērtēts kultūras ieguvums, kuru izdevās saglābt.

Birzenieces kundzes bagātība ir arī izlasītās grāmatas un apmeklētās teātra izrādes. Ik reizi, kad Liepājas teātra zālē veras tik labi pazīstamais tumši sarkanais priekškars, ir sācies skaists un neaizmirstams ceļojums mākslas pasaulē, kuru ziedotāja allaž pratusi novērtēt.

Šobrīd Ruta Benita Birzeniece dzīvo Grobiņā, viņas vienīgie ienākumi – pensija, taču viņa ir iemācījusies dzīvot taupīgi un krāt naudu tam, kas viņai šobrīd šķiet vissvarīgākais. Tā kā viņas pārliecība allaž bijusi: “Bez izglītības tu neesi nekas!”, tad viņa izlēmusi savus ietaupījumus – 6838 eiro – ziedot Vītolu fondam, lai ar savu devumu dāvātu iespēju jauniešiem iegūt izglītību.

Nav viegli atrast vārdus, lai raksturotu šī ziedojuma patieso lielumu, jo naudas apjoms bankas kontā katram nozīmē ko citu. Kādam varbūt tas šķitīs pavisam maz, taču vispārzināma patiesība ir tā, ka  īstena bagātība ir nevis tad, kad pieder daudz naudas, bet gan tad, kad cilvēka dāsnums un dvēseles bagātība izrādās daudz vērtīgāka par visu, ko vien pasaulē var nopirkt.

Cik labi, ja cilvēks cienījamā vecumā var teikt: “Es esmu bagāts! Es patiešām esmu bagāts, jo man pieder itin viss, kas ar mani šai dzīvē ir noticis – katrs gads, katra satiktā cilvēka skatiens, prieka mirkļi, un, jā, reizēm arī asara. Bet man bija ko mīlēt, man bija, kam palīdzēt, man bija, par ko priecāties!’’

Šī stipendija ir novēlēta Grobiņas jauniešiem. Tā ir milzu dāvana, liela uzticēšanās un neaizmirstama dzīves mācība – ikviens no mums ir bagāts tik, cik liela ir viņa sirds un griba palīdzēt citiem.