Atvadoties no Edītes Zariņas (1928-2024)
Ar dziļām skumjām un pateicību mēs, Vītolu fonda komanda un izskolotie stipendiāti, atvadāmies no ilggadējas ziedotājas Edītes Zariņas, kura devusies mūžībā 2024. gada nogalē. Kanādā dzīvojošās latvietes dzīve bija piepildīta ar mīlestību, devīgumu un neizsmeļamu enerģiju. Edīte bija cilvēks, kas vienmēr rūpējās par citiem, un viņas mūža ceļš tika aizvadīts dziļā ticībā un neizmērojamā vēlmē palīdzēt.
Edīte Zariņa dzimusi 1928. gadā Liepājā, Rūdolfa un Irmas Gravu ģimenē. Edīte bija piektā no septiņiem bērniem. Dzīves laikā piedzīvotas grūtības, sākot no bēgļu gaitām Vācijā, līdz jaunas dzīves uzsākšanai Amerikas Savienotajās Valstīs. Tālāk mīlestības ceļš Edīti aizveda uz Kanādu. Lai arī dzīve nebija viegla, viņa prata saglabāt gaišumu sirdī, ko apliecināja gan iegūtā medicīniskā izglītība, gan darbs slimnīcā, gan aktīva dalība latviešu sabiedrībā.
Edīte un Viesturs pirmo reizi satikās Viestura drauga un Edītes draudzenes – Ērika un Viktorijas Zušmaņu – kāzās, kur viņi tika iecelti par brūtes māsu un brūtgāna brāli. Ir aizdomas, ka draugi centās viņus slepeni savest. Plāns īstenojās un 1966. gadā Edīte un Viesturs apprecējās un kopā uzsāka dzīvi Kanādā. Zariņu mājas durvis ikvienam bija plaši atvērtās un viņu dārzs – pilns ar krāšņiem ziediem un oāzēm. Edīte bija ne tikai medmāsa, bet arī izcila šuvēja, kā arī ziedu kompozīciju meistarotāja. Viņas dzīve bija bagāta ar ceļojumiem, iepazīstot dažādas pasaules kultūras un cilvēkus.
Edīte aktīvi atbalstīja vairākas labdarības organizācijas, tostarp Vītolu fondu. Godinot brāļa Jura Gravas piemiņu, viņa dibināja stipendiju studentiem Latvijā. “Dzīvē kopēju pienākumu un atbildības dēļ ar Juri bijām vistuvāk saistīti. Jurim patika būt anonīmam, viņš nerunāja par palīdzību, ko sniedza citiem. Reizēm to tikai uzzināju no kāda palīdzības saņēmēja. Zinu, ka Juris ļoti vēlētos atbalstīt studentus,” fondam stāstīja Edīte. Kopš 2007. gada ar Edītes un Viestura Zariņu atbalstu izskoloti 17 studenti, vairākums ir spējīgi medicīnas nozares speciālisti. Abi sekoja līdzi fonda norisēm un stipendiātu dzīvēm arī pēc augstskolu absolvēšanas. Izskolotais stipendiāts Kristiāns Meidrops ir izcils Latvijas sirds ķirurgs, kurš turpināja uzturēt saikni ar ziedotājiem. Atvadoties Kristiāns rakstīja: “Mūsu sarakste vienmēr ir bijusi man īpaša. Liekas nedaudz netaisnīgi, ka dzīvē tā ir iekārtots, ka esam šeit tikai uz laiku un to nākas pieņemt. Ir tikai viena lieta, ko gribu teikt šajā grūtajā brīdī – mīlestība nekad nebeidzas.”
Ar gadiem Zariņu ģimenes dzīve palika grūtāka, tādēļ tika pieņemts lēmums apmesties “Kristus Dārzā”. Viņu mīlestība bija neizmērojama, un viņi viens otram bija patiess atbalsts ik mirkli. Viesturs savās 100. dzimšanas dienas svinībās atzina, ka vienīgais, ko dzīvē nožēlo ir tas, ka savu mīļo sievu Edīti nav apprecējis agrāk. Šī skaistā un patiesā uzticība abus vienoja līdz pat dzīves beigām. 2023. gada 21. decembrī Viesturs Zariņš devās mūžībā, bet gadu vēlāk, 2024. gada 7. novembrī Edīte pievienojās viņam tai saulē, mierpilni aizverot acis mūžīgā mierā.
Lai arī Edīte vairs nav starp mums, viņas mantojums turpinās dzīvot katrā, kam sniegusi palīdzību un rūpes. Mums visiem ļoti pietrūks Edītes sirsnības! Izsakām visdziļāko līdzjūtību piederīgajiem un latviešu saimei Kanādā!