Dibināta Mirdzas Vītiņas piemiņas stipendija
Šoruden Vītolu fondu apciemoja ziedotāja Ieva Vītiņa – viņa nolēmusi dibināt stipendijas, un tās tiks piešķirtas talantīgiem, mērķtiecīgiem Latvijas jauniešiem, kuri izvēlējušies apgūt latviešu valodu vai vides zinātnes. Savulaik arī pati ziedotāja ir saņēmusi atbalstu studijām. Šīs stipendijas ir veltītas viņas mammas Mirdzas Vītiņas piemiņai.
Mirdzas Vītiņas mūžs ir kā vērtīga, saturā bagāta un bezgala interesanta grāmata, kura stāsta ne tikai par jaunības gaitām Latvijā, bet arī par skaisti nodzīvotu mūžu.
Mirdza Vītiņa piedzima 1913. gadā. Pirmie dzīves gadi aizvadīti Latvijā. Vēlāk ģimene, bēgot no kara, dažus gadus dzīvojusi Krievijā, līdz 1918. gadā ģimene atgriezās Rīgā, kur Mirdzas tēvs iegādājās skaistu Pekšēna-Laubes projektētu īres namu. Skolas gadus Mirdza pavadīja franču licejā, apgūstot franču valodu un izjūtot milzīgu cieņu pret franču kultūru. Licejam sekoja studijas LU, iegūstot maģistra grādu vēsturē. Studiju gados aktīvi piedalījusies studentu korī “Dziesmuvara”, kur ieguva draugus uz mūžu, kā arī iepazinās ar savu vīru Heinrichu Vītiņu. Pēc studijām uzsāka strādāt Valsts Zinātniskajā Bibliotēkā (kara laikā viņa piedalījās J. Broces manuskriptu glābšanā).
1939. gadā Mirdzas ģimenē piedzima meita Aija, bet 1942. gadā meita Ieva. Kara laikā viņas vīru iesauca armijā, tēva īres nams tika nacionalizēts, tad atņemts un tā tas kļuva par daļu no Padomju Jūras skolas. Lai glābtos no kara briesmām, Mirdza ar meitām devās uz Vāciju, “it kā uz laiciņu”, bet tur nodzīvoja līdz pat 1949. gadam. Vācijā vispirms apmetās uz dzīvi mazā ciematā, vēlāk amerikāņu zonas DP nometnē Sillenbuchā. Nometnē Mirdza sāka strādāt latviešu skolā par vēstures skolotāju un darbojās arī nometnes administrācijā.
1949. gada novembrī ģimene pārcēlās uz dzīvi Amerikā, Grand Rapidos, Mičiganā. Pirmo gadu viņi dzīvoja pie ļoti izpalīdzīgas amerikāņu ģimenes. Mirdza strādāja pilsētas bibliotēkā, kur varēja izmantot savas valodas zināšanas un pieredzi bibliotekāres darbā. Viņa ļoti aktīvi piedalījās trimdas latviešu sabiedrībā un dziedāja korī “Dziesmas Vairogs”. Meitas sestdienās tika vestas uz latviešu skolu, Mirdza viņas audzināja “latviskā garā un valodā”.
1953. gadā Mirdza devās uz Enārboru (Ann Arbor) Mičiganā, lai iegūtu maģistra grādu “bibliotēkas zināšanās”. Viņa ir viena no pirmajiem latviešiem, kura ieguvusi maģistra grādu Amerikā šajā nozarē. Pēc studijām viņu pieņēma darbā universitātes Juridiskās fakultātes bibliotēkā, kur viņa nostrādāja līdz pensijai. Abas meitas Enārborā pavadīja gan skolas, gan studiju gadus. Šeit universitātē studēja daudz latviešu, kuri aktīvi darbojās un organizēja tautas deju grupiņu, lekcijas, izstādes, saietus, ko Mirdza vienmēr atbalstīja ar saviem padomiem un palīdzību.
Pensijas gados Mirdza rūpējās par meitas Aijas veselību, uzturu un devās ceļojumos – uz Franciju, Spāniju, Itāliju, Vāciju, Amerikas Rietuma krastu, bet, kad Ieva pārcēlās uz Kanādu, viņa tur pavadīja vasaras Atlantijas okeāna piekrastē. Perestroikas gados Mirdza sāka regulāri braukt arī uz Latviju, tikās ar bijušo vīru un pēc denacionalizēšanas, apmetās atgūtā, izremontētā ģimenes namā. 100 gadu jubileju atzīmēja Rīgā ar draugiem. Viņa priecājās par iespēju atkal izzināt un baudīt Latviju. 2021. gadā 107 gadu vecumā Mirdza Vītiņa devās aizsaulē. Un tagad būtu jābūt nobeigumam... Nē, tāda nobeiguma šai skaisti nodzīvotajai dzīvei nemaz nav, jo būs arvien jaunas un jaunas lappuses, tikai tagad tās rakstīs tie jaunieši, kuri iegūs izglītību, pateicoties šim atbalstam.