Saņemts Birutas Neilandes testamentārais novēlējums
Ir cilvēki, kuru aiziešana vēsta par klusumu. Un ir cilvēki, kuru aiziešana atstāj kaut ko daudz vairāk – cerību un gara gaismu, kas turpina būt dzīva un silta arī pēc viņiem.
Biruta Neilande (dz. Smukkalna) piedzima Latvijā 1925.g. 26. jūlijā. Tas bija laiks, kad pasaule bija pavisam citāda, un viņa toreiz pat neapjauta, ka priekšā būs turpat simts dzīvojami gadi, bagāti ar cerībām, prieku, mīlestību, dažkārt arī ar skumjām un zaudējuma sāpēm. Viņa dzīvoja laikā, kad cilvēkam vajadzēja būt īpaši stipram, jo Birutas kundzes paaudzei nācās piedzīvot laikus, kad sveša vara atņem visdārgāko- savu Tēvzemi.
Bērnību Biruta pavadījusi gan Rīgā, gan kādreizējā Abrenes apriņķī, kur viņas tēvam piederēja dzirnavas. 1940.gada vasarā dzīve pilnībā mainījās, jo piecpadsmit gadus veco meiteni kopā ar ģimeni PSRS armija aizveda prom no Latvijas un ieslodzīja cietumā. Pēc izkļūšanas no apcietinājuma nācās secināt, ka zaudēts ir viss, kas līdz tam ģimenei piederējis.
Tuvojoties frontei, patvērums tiek rasts Kurzemē. Kad pēc kara Biruta kopā ar māsu Izoldu, cerību pilnas iegūt izglītību, atgriezās Rīgā, nācās secināt, ka ģimenei piederošoajā dzīvoklī svešā vara jau iemitinājusi savus cilvēkus. Taču jaunietes nepadevās- tiek atrasta maza istabiņa pie draudzenes, un Biruta uzsāka studijas Mākslas akadēmijā.
Tā kā bērnībā Biruta daudz slimoja, radās nopietnas dzirdes problēmas. Latvijā atbilstošu palīdzību nebija iespēju saņemt, un viņa, pateicoties radinieku atbalstam, 1964. gadā devās uz Austrāliju. Par Austrāliju saka, ka tā nav tikai ļoti tāla vieta pasaules kartē. Tā ir sajūta – brīvības, plašuma un piedzīvojuma sajūta, un to Birutas kundzei papilnam laimējās izbaudīt.
Sākās dzīve svešā zemē, Melnburnā, kur Birutas kundze pavadīja lielāko sava mūža daļu. Tā ir pilsēta, kurā katrs stūris glabā savu stāstu un katrs cilvēks steidzas pretī kādam savam sapnim, tās ielās var sajust visas pasaules elpu. Melburna it kā māca – mēs varam būt atšķirīgi, tomēr dzīvot vienā pilsētā un būt daļa no tās.
Viņa atrada darbu arhitektūras firmā, kur lieti noderēja iegūtās prasmes un zināšanas Mākslas akadēmijā. Biruta, būdama sirsnīga, atsaucīga un radoša, ieguva daudz draugu, kā arī aktīvi iesaistījās Melnburnas latviešu sabiedriskajā dzīvē- viņai īpaši padevās asprātīgi sacerējumi un feļetoni, kuri tika rakstīti Austrālijas Latviešu teātra daudzveidīgajiem pasākumiem. Biruta nodibināja ģimeni- viņa salaulājās ar Valentīnu Neilandu.
Kaut arī dzīve tālajā Austrālijā šķita piepildīta, Birutas kundze nekad neaizmirsa savus tuvos un mīļos Latvijā. Bezmaz katru gadu viņa atrada iespēju ciemoties pie radiniekiem Tēvzemē, kam tika dāvāts ne tikai atkalredzēšanās prieks, bet arī nozīmīgs materiāls atbalsts.
Birutas vaļasprieks- pasaules apceļošana un iepazīšana, un tas viņai sniedza ne tikai jaunus iespaidus un atziņas, bet arī iespēju satikt jaunus draugus un sen neredzētus radiniekus, arī brālēnu tālajā Amerikā.
Kad gadu nasta kļuva smagāka, līdz pat aiziešanai Aizsaulē par Birutas kundzi vairākus gadus nesavtīgas rūpes uzņēmās māsīca Māra Kaziņa.
Biruta Neilande allaž augstu novērtējusi izglītības lomu cilvēka dzīvē, tāpēc bija nolēmusi ievērojamu summu ziedot Vītolu fondam- Latvijas jauniešu atbalstam.
Biruta Neilande Mūžībā devās 2025.gada 22.aprīlī 99 gadu vecumā. Melburnas aprīlis- tā šķiet kā klusa atvadīšanās no vasaras, tomēr šajās pārmaiņās ir ne tikai skumjas. Ir sajūta, ka daba vienkārši uz brīdi apstājas, lai atvadītos, lai ieelpotu un sagatavotos jaunam sākumam.
Un jaunais sākums, apliecinājums ticībai savas Tēvzemes nākotnei, ir ziņa Vītolu fondam šī gada augusta sākumā- pateicoties testamenta izpildītājai Mārai Kaziņai, fonds saņēmis Birutas Neilandes novēlējumu - 119 480 EUR stipendijām, kas dos iespēju atbalstīt Latvijas jauniešus izglītības iegūšanas ceļā.
Šis nesavtīgais Birutas Neilandes lēmums ir kas vairāk nekā materiāls atbalsts- tas ir apliecinājums cilvēcībai, līdzjūtībai un vēlmei arī pēc atvadīšanās no šīs pasaules atstāt aiz sevis ko labu un nozīmīgu, spējai arī pēc aiziešanas darīt ko vērtīgu nākotnes labā.
Cilvēka mūžu nevar izmērīt gados. Katrs gads- tas ir stāsts. Par prieku. Par spēju palikt stiprai. Par vilšanos un zaudējuma sāpēm. Par visām Latvijas un Austrālijas vasarām un pavasariem, par baltām ziemām un krāsainiem rudeņiem. Par cilvēcību. Par mīlestību visā mūža garumā gan pret saviem tuvajiem, gan pret savu Tēvzemi. Un tā jau ir cilvēka īstā dzīve – mērāma nevis gados, cik ilgi viņš ir būts šajā pasaulē, bet tajā, cik daudz mīlestības aiz sevis atstāts.
Un vēl- drīkst taču mazliet arī pasapņot, vai ne? Varbūt kaut kad, pēc daudziem, daudziem gadiem, kāds Latvijas jaunietis, jaunais speciālists, izskolots ar šīs stipendijas atbalstu, pirmo reizi nokļūs arī savā tālajā sapņu zemē Austrālijā un apjautīs, ka sapņi mēdz būt arī īsti- īpaši, ja pietiek paša drosmes un uzņēmības, bet visvairāk- dāsna cilvēka atbalsta, lai dotos tiem pretī.