Atvadu vārdi ziedotājam Ģirtam Zeidenbergam

,,Mēs esam tilts pāri mūžībai, kas liecas pār laika jūru, mēs izdzīvojam savu prieku, izvēlamies uzvaras, izaicinājumus, iespējas, pārbaudām paši sevi vēl un vēlreiz, visu mūžu mācīdamies mīlēt un mīlēt, un mīlēt!”

(R. Bahs)

Ir cilvēki, kuri būvē tiltus – tādus īstus, izturīgus, kas vieno vienu upes krastu ar otru. Taču ir arī ļaudis, kuri rada tādus, kuri vieno cilvēku dvēseles, centienus, sapņus. Tie – no sirds uz sirdi vedošie, tie – paši izturīgākie, paši mūžīgākie, jo laika zobs tos neskars, plūdi neaiznesīs, neviens necienīgs ļaunu neizdarīs, jo šo tiltus stiprus dara ticība kādam mērķim, cilvēkiem un nākotnei. Tādus tiltus, uz Tēvzemes mīlestību balstītus, visu mūžu cēla Ģirts Zeidenbergs, patiess Latvijas patriots, cēls un godīgs cilvēks. Nu viņa celtie tilti ne vairs uz nākotni, bet uz Mūžību Ģirta Zeidenberga dvēseli ved. Bet Šaisaulē paliek viņa sapņi, cerības un ticība, ka pasauli labāku darīt spēj ikviens no mums – tā, kā Ģirts to darījis visu savu mūžu

Ģirta Zeidenberga bērnības zeme – Kurzeme, Aizpute. Viņa tēvs bija virsmežzinis. Ģirts tur uzsāka skolas gaitas, taču 1944. gadā nācās atstāt Latviju un doties trimdā. "Es labi atceros – kad kuģis atstāja Liepājas ostu, visi dziedāja "Dievs, svētī Latviju..." šīs atmiņas Ģirtu pavadīs visu mūžu. Gotenhāfena, Oldenburga, Karlovi Vari, Tīringena, Steinheide, Hanava – tolaik vienpadsmitgadīgajam zēnam šie vietu nosaukumi nesaistījās ar interesantu ceļojumu, bet ar smagu, briesmu un grūtību pilnu laiku. Taču izglītošanās netika pamesta novārtā – zēns Hanavā beidza 7. klasi, ieguva latvisko izglītību un sarīkojumos, skautos un skolā arī latvisko piederības apziņu.

1949. gadā ģimene devās vēl tālāk no Latvijas – uz Ameriku. Arī tur sākums bija ļoti grūts – vecāki strādāja vissmagāko darbu, un arī Ģirtam, tolaik sešpadsmitgadīgam pusaudzim, laika izklaidēm nebija. Viņš pats šo laiku dēvēja par balto vergu darbu, jo samaksa par to bija ļoti niecīga. Tad ģimene pārcēlās uz Vilimantiku, un tur Ģirts ne tikai turpināja izglītību, bet arī cītīgi spēlēja volejbolu. Šis vaļasprieks viņam kļuva liktenīgs, jo tieši spēles laukumā Ģirts pirmo reizi ieraudzīja savu nākamo dzīvesbiedri Maiju, ar kuru kopā vēlāk tika nodzīvoti daudzi laimīgi un savstarpējas mīlestības pilni gadi. Bet tolaik viņi vēl bija tik jauni un cerību pilni – abi apprecējās, mācījās vienā universitātē, dzīvoja pavisam mazā istabiņā.

Pēc augstskolas absolvēšanas Ģirts uzsāka darbu "General Electric", vienlaikus turpinot mācības. 1966. gadā viņš ieguva doktora grādu. Ģimene kļuva kuplāka – pasaulē nāca trīs bērni: Pēteris, Ēriks un Sandra. Ģirts uzsāka darbu IBM firmā, un viņam vienlaikus darba pienākumu veikšanai radās izdevība apceļot vai visu pasauli un sastapt tur mītošos tautiešus. Ģirts allaž aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā, organizēja dažādus pasākumus, kā arī veicināja sadarbību ar Tēvzemē mītošajiem kultūras un mākslas cilvēkiem, bijis Amerikas Latviešu apvienības, BATUN (Baltiešu Apelācija pie Apvienotajām Nācijām) biedrs, kā arī atbalstījis Latvijas Brīvības fonda un Latviešu Fonda izveidošanu.

Vairāk kā desmit gadus Ģirts Zeidenbergs bija biedrības "Tilts" valdes priekšsēdis. Tas bija viņa sirdsdarbs. Biedrības mērķis ir atbalstīt latviešu kultūru un izglītību. "Tilts" gadu desmitu gaitā veicinājis latviešu tautas identitātes saglabāšanu kā ārzemēs, tā Latvijā, liekot sevišķu uzsvaru uz skolu un jauniešu centienu atbalstu Latvijā, iepazīstinājis ASV iedzīvotājus ar Latviju un tās sasniegumiem. Tā ticis veidots tilts kultūras jomā starp latviešu tautu Latvijā un ārzemēs. Par nopelniem Latvijas labā Ģirts Zeidenbergs 1996. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēma arī atzinību no Amerikas latviešu apvienības (ALA) par kultūras saišu veicināšanu starp Latviju un latviešiem ASV.

Vītolu fonds, viņaprāt, bija "viens no izcilākajiem nodibinājumiem Latvijā, visizcilākais izglītības projekts", un Ģirta Zeidenberga sadarbība ar to aizsākās 2015. gadā. Toreiz viņš rakstīja: "Kad mūsu dēls Ēriks nomira, mēs uzreiz zinājām, ka  gribam dibināt viņa piemiņas stipendiju un ka gribam to uzticēt administrēt Vītolu fondam". Tā tika dibināta Ērika Andra Zeidenberga piemiņas stipendija, kas ir atbalsts studentiem no Jēkabpils, jo Viesīte ir dzīvesbiedres Maijas dzimtā puse. Patlaban vēl tikai pēdējais studiju gads RSU Medicīnas fakultātē atlicis stipendiātei Elīnai Zemītei. Kad meitene izcili absolvēja vidusskolu, ziedotājs pats personīgi ieradās izlaidumā, lai pasniegtu sertifikātu. Ģirts Zeidenbergs allaž interesējās par meitenes sasniegumiem, uzmundrināja un atbalstīja, priecājās par paveikto. Diemžēl abu kopīgais prieks par augstskolas absolvēšanu nu izpaliks... Taču Elīnas dzīvē un domās Ģirts Zeidenbergs paliks vienmēr, tāpēc viņa savā atvadu vēstulē raksta: "Lai arī visiem, kas Tevi pazina, šobrīd ir skumji, es zinu, ka Tu noteikti vēlētos, lai mēs turpinātu dzīvot tālāk un atcerētos Tevi ar smaidu sejā un labiem vārdiem. Un es esmu pārliecināta, ka tu daudzu jo daudzu sirdīs esi un būsi kā cilvēks, no kura ņemt paraugu un mācīties, jo tas, cik Tu šajā dzīvē esi izdarījis un panācis, ir apbrīnojami! Ticu, ka Tev tagad tur, otrā pusē, ir labi, silti un gaiši, un Tu neesi viens. Ticu, ka Tu joprojām būsi visiem blakus un par visiem parūpēsies, tikai – mazliet savādāk..."

Tagad Ģirts tur, aizsaulē, būs kopā ar diviem saviem dēliem Pēteri un Ēriku Andri, bet te, šaisaulē, vēl ilgi skumju un sāpju pilnas dienas būs dzīvesbiedrei Maijai un meitai Sandrai, znotam Ērikam, mīļajiem mazbērniem Nilsam Namejam un Mārai Līvai, un stipendiātei Elīnai Zemītei. Bet pēdējās domas Ģirtam bija par Latviju, atvadoties no tās ar vārdiem: "Saules mūžu Latvijai..." – tāpēc viņa paši tuvākie un mīļākie aicina ziedot Ģirta Zeidenberga piemiņas stipendijai, kuru uzticēts pārvaldīt Vītolu fondam.

Tilts ir saikne. Starp šo un otru pusi. Starp "abām Daugav’s malām", kuras "mūžam nesadalās". Starp vakardienu, šodienu un rītdienu. Starp šo pasauli un Mūžību. Turp pa šo tiltu, tikai vienu reizi un vienā virzienā mērojamo, dižs cilvēks aizgājis, atstādams mums savu nesalaužamo pārliecību, ka visstiprākie tilti pasaulē rodas, ja tie uz mīlestības pamatiem celti. Vītolu fonds izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!