Atvadu vārdi Pēterim Bolšaitim

Mīl katrs baltu maizes riku,
Es mīlu lauku rudens pliku,
Kad tas stāv kluss un atbrīvots,
Kad beidzies apkūlību gods

Dveš rudens lauks klusas noras malā, un uz sirmā akmens smaida saimnieks – savas zemes cēlājs. Tik daudz ir graudu irdnē sēts un leknu augļu vākts, tik daudz ir savā spēkā dots… Ieskauj migla lauku ar visu saimnieku, līdz paliek tikai klusums. Tāpat elpo apgāztas velēnas un krusts ievilkts pīlādžogā, bet nav vairs tā viena, kas šo zemi savām rokām  kopis. Dzied vijolē vējš un laprāvis griežas koku galotnēs, bet balta dvēsele dodas uz jaunu mājvietu, kur mūžam ziedošs pavasars.

11.septembrī mūžībā devies ziedotājs Pēteris Bolšaitis. Mūslaiku klusais varonis, kas savās  zināšanās un talantos  nekad nezaudēja dvēseles dzirdētspēju – neatkarīgi mazs čuksts vai skaļš sauciens –  uz Pēteri varēja paļauties. Viņš bija stiprais plecs un roka, kas saujā glabās to pašu dārgāko. Darbodamies vispārības labā, aizmirsts netika arī vismazākais, jo tieši katrs arī ir visa pamatā. Milzīgas apņēmības un darbspēju spararats apstājies neizbēgamības priekšā, tomēr katrs, kas iekustināts, pateicoties Pētera dzīvessparam, aizvien varēs mērot kilometrus, klusā pateicībā noliecot galvu Pētera Bolšaitis priekšā.

Pēteris Bolšaitis dzimis 1937. gadā kapteiņa Aleksandra Bolšaitis un zobārstes Elzas Bolšaitis (dzimusi Grīnbergs) ģimenē Daugavpilī. Pēc tēva deportācijas 1941. gadā un nāves Sibīrijā 1942. gadā kopā ar māti un māsu Ileāni 1944. gadā izceļojis uz Austriju un 1947. gadā tālāk uz Venecuēlu. Ar Mobil Oil Co. stipendiju studējis ķīmiskās inženierzinātnes Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā (Caltech), kur 1960. gadā ieguvis bakalaura un 1961. gadā maģistra grādu. Turpinājis studijas Delavēras universitātē, kur 1964. gadā ieguvis doktora (PhD) grādu. Strādājis pētniecībā un par mācību spēku Maksa Planka Ķīmijas institūtā Getingenā (Vācijā), Venecuēlas Pētniecības institūtā (IVIC) un Venecuēlas Centrālajā universitātē (Venecuēlā), kā arī Merilendas universitātē un Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā (MIT) Amerikas Savienotajās Valstīs.

Neskatoties uz veiksmīgo karjeru un profesionālajām iespējam, saites ar Latviju Pēteris Bolšaitis nezaudēja. Kā viens no pirmajiem trimdas latviešiem 1968. gada Ziemassvētkos Pēteris apmeklēja tolaik vēl okupēto Dzimteni, savukārt kopš 1993. gada regulāri darbojies Latvijā, atjaunojot un apsaimniekojot ģimenes nekustamo īpašumu “Lāčplēša Centrs”. 1997. gadā ar ģimeni pārcēlies uz Latviju, aktīvi strādājis Latvijas Okupācijas muzeja biedrībā: bijis valdes priekšsēdētājs, vēlāk finanšu pārraugs, un studentu korporācijā Fraternitas Lettica, sekmējis tās  darbības atjaunošanu.

Par ievērojamo veikumu 2016. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, tāpat  apbalvots arī ar Venecuēlas augstāko apbalvojumu Andresa Bello ordeni.

Pēteris Bolšaitis ir grāmatu -  "Pēteŗa peripetijas", “Latvijas klusie varoņi” un “Vivat Academia: Atmiņas un stāsti par buršu valsti” – autors;  kā arī Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu gredzena”, “Senči un pēcteči”, Nikos Kazantzakis darba “Kristus pēdējais kārdinājums” un Džona Haidena grāmatas “Pauls Šīmanis. Minoritāšu aizstāvis” tulkotājs. Sastādījis grāmatu “Nepratām cienīt un sargāt demokrātiju. Jāņa Jaunsleiņa atmiņas un dienasgrāmata (1907-1941)”. Vēl maijā tika izdots Pētera  iztulkotais darbs “Pizas pastarā tiesa”, ienākumus no tā pārdošanas veltot jauniešu izglītībai.

2004.gadā Pēteris Bolšaitis kopā ar Īru Kuhn-Bolšaitis dibināja divas stipendijas: stipendiju korp! “Varavīksne” studējošām jaunietēm un Lāčplēša centra stipendiju. Pēteris un Īra vienmēr iesaistījās stipendiātu dzīvēs, ar interesi sekoja līdzi ikvienam panākumam un lepojās ar viņiem. Tikšanās reizes ar ziedotājiem vienmēr ir bijušas īpašas, jo stipendiāti ir aicināti uz restorāniem, operu un ciemoties viņu mājoklī Rīgā. Abi braukuši uz Latgali pie stipendiātiem un piedalījušies viņiem svarīgos notikumos – kāzās, kristībās, izlaidumos.

Pēteris Bolšaitis  ar Eduardu Andersu dibinājuši arī Kluso varoņu fondu, kura mērķis ir cildināt un atbalstīt tās ģimenes, kuras, riskējot ar savu dzīvību, ir glābušas citus cilvēkus.  Fonds palīdzējis ne tikai dažādu grāmatu izdošanā, bet arī ļāvis piešķirt stipendijas vairākiem īpašiem jauniešiem. Klusās varonības jēdziens vistiešākajā mērā attiecināms arī uz pašu Pēteri Bolšaiti, kurš savā veikumā vēlējies gūt nevis personīgu slavu, bet caur dažādām aktivitātēm ļāvis dāvāt cerību citiem. Reizēm tas, kas tiek dēvēts par varonību un kas sajūsmina ar savu gara lielumu un vērienīgumu, nav nekas cits kā mierīga un nesatricināma, lepnuma un pašcieņas pilna cilvēcības slavināšana.

Viens no Pētera lielākajiem balstiem šajā dzīvē bija sieva Īra, ar kuru kopā tika noieti vairāk nekā 30 gadi, kas bijuši kopīgu pasākumu un operas izrāžu apmeklējumu, uzticības un rūpju, darba un mīlestības pilni. Lai arī pēdējie gadi Īras dzīvē bija smagas slimības savaņģoti, Pēteris bija stiprais ozola stumbrs, kuram piekļauties, ļaujot atspiesties, zinot, ka mīļotais izturēs. Liels gara spēks un sirdsjūtas, kas dāvāja spēku abiem vistumšākajās dienās. Īra mūžībā devās 2018. gada rudenī, par spīti zaudējuma sāpēm Pēteris turpināja abu kopīgi iesākto, ļaujot savā dzīvē atkal ienākt dzīves gaismai, kas, sāpju plīvura aizsegta, lēnām un paļāvīgi atklājās Pētera priekšā.

Pētera Bolšaitis ģimene pārcieta teju visas 20. gs. smagākās likstas – deportācijas, karu un trimdas gaitas, bet, atgriezies Latvijā, viņš bija gatavs sākt no jauna; tā ir mīlestība un ticība, ko nedz ar bailēm un uguni nevar uzveikt, tā ir lāpa, kas deg par spīti vējam un sniega pārslām, tā ir gaisma, kas stariem sašķeļ akmeņus un salauž važas. Tā ir mācība, kas ne grāmatām, bet dzīves stāstiem parādāma. Dziļa inteliģence, spēcīga analīzes spēja un mīlestība – mīlestība, kas apsedz un sasilda, kas vīrišķīgi skauj, kas aizsargā un dod drošību. Savu atmiņu grāmatu “Pētera peripetijas” Pēteris Bolšaitis noslēdz ar vārdiem, kas iegravēti Kazantzaka kapakmenī: “Ne no kā nebaidos, ne uz ko neceru, esmu brīvs.” Savā stoicismā Pēteris Bolšaitis viedi māca, kā dzīvot, labprātīgi neveidojot Gordija mezglus, bet ļaujot dienām, mēnešiem un gadiem vienkārši un brīvi plūst caur plaukstām.

Vīrs, kas devis tik daudz siltuma, aizgājis pirms rudens salnām, pirms peļķes pārvilkušās plānas ledus kārtām, aizgājis pirms garās ziemas. Aizgājis rudenī, kad pasaule savākusies vienkopus, kad paveiktais rāmi sagūlies rudens arodos un apcirkņos. Tik dziļā norēķinā ar šo dzīvi, ka ar pēdējiem gājputniem pacelties un aizlidot, kur tumsas un saltuma nezina, kur mūžam var gaismu skalot, kur gaišākās atmiņas atkal pretī skrejot.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Pētera Bolšaitis tuviniekiem!

…jo mūžs ir kā rudzi īsi

un galā viena vārpa vien.

/I.Ziedonis/