Atvadoties no ziedotāja Ilmāra H. Damberga
Šis ir tāds dīvains laiks. Atvadu laiks. Kad zvaigznes un āboli krīt, kad gājputni prāto par projām došanos, kad tik tuvu jau jūtama rudens elpa. Atvadīšanās vienmēr ir skumja, un jo īpaši tāds šis brīdis ir Vītolu fondā, kad tālajā Mūžības ceļā augusta nogalē devies uzticams fonda draugs, dāsns atbalstītājs, sirsnīgs un nesavtīgs cilvēks, patiess savas Tēvzemes patriots Ilmārs H. Dambergs.
Ilmārs Dambergs dzimis 1932. gadā Jūrmalā, pēc kara nokļuvis ASV. Teju trīsdesmit gadus – no 1954. līdz 1984. – dienējis ASV bruņotajos spēkos, piedaloties arī misijās Vjetnamā, saņemot vairākus apbalvojumus.
1952. gadā viņš satika Veru, savu nākamo dzīvesbiedri. No sākuma abus saistīja draudzība, tad uzplauka mīlestība, un 1956. gada ziemā viņi salaulājās. 1957.gadā piedzima meita Maija un 1959.gadā- dēls Roberts.
Sava mūža laikā Ilmārs H. Dambergs sniedza nozīmīgu ieguldījumu Latvijas aizsardzības stiprināšanā, vadot Latvijas Aizsardzības darba grupu, ASV izveidotu organizāciju Latvijas Nacionālo bruņoto spēku veidošanas atbalstam, kā arī Ārkārtējās palīdzības fondu Latvijas Zemessardzes atbalstam. 1999. gadā Ilmārs H. Dambergs tika apbalvots ar Latvijas Aizsardzības ministrijas Goda zīmi “Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā”, bet 2002. gadā - ar Triju Zvaigžņu ordeni.Pēc Ilmāra Damberga iniciatīvas notikuši daudzi semināri un citi pasākumi, kas veicinājuši Latvijas bruņoto spēku attīstību un starptautisko sadarbību militārajā jomā.
Ilmārs H. Dambergs bija arī aktīvs Amerikas latviešu kopienas sabiedriskās dzīves dalībnieks, daudzus gadus iesaistoties Daugavas Vanagu un Amerikas Latviešu apvienības darbībā, kā arī atbalstot latviešu luterāņu draudzi.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas īstenojās arī ilgi lolotais sapnis- pirmā atkalredzēšanās ar dzimteni pēc ilgiem gadiem. Brīvības piemineklis, ko izgaismoja neskaitāmas svecīšu liesmiņas, brīnišķīga tikšanās ar bērnības vietām Jūrmalā, ar Mellužu parku, ar vectēva māju un vasarnīcu...
Kopš 2004. gada Ilmārs Dambergs darbojās arī kā Jaunsardzes fonda stipendijas koordinators. Fonds atbalstījis dažādus projektus aptuveni 120 000 ASV dolāru apmērā. 2004. gadā Fonda "Ārkārtējā Palīdzība Latvijas Zemessardzei" valde pieņēma lēmumu Latvijā dibināt Jaunsardzes stipendiju, ieguldot līdzekļus neaizskaramajā kapitālā. Stipendija tiek piešķirta jaunsargam, kurš studē kādā no Latvijas augstskolām. Ik gadu neaizskaramā kapitāla fonds tiek papildināts ar ziedojumiem. Ziedojumu koordinēšanu jau daudzus gadus veica Ilmārs Dambergs.
Sadarbība ar Vītolu fondu sākās 2015. gadā, kad Ilmārs kopā ar draugu ieradās fondā, lai dibinātu Jaunsardzes stipendiju. Viņu tik ļoti ieinteresēja iespēja atbalstīt Latvijas jauniešus izglītības iegūšanas ceļā, ka visai drīz tika dibinātas stipendijas gan dzīvesbiedres Veras vecāku Jāņa un Ernas Binderu piemiņai, gan Ilmāra vecāku Jāņa un Ellas Dambergu piemiņas stipendija, kura novēlēta jauniešiem, kas studē eksaktās zinātnes un ir darbojušies jaunsardzē. Kad 2017. gadā Vera devās Mūžībā, tika dibināta arī Veras Dambergas piemiņas stipendija- atvadoties ziedu vietā tuvinieki tika aicināti ziedot šim mērķim, jo Ilmārs uzskatīja, ka atbalsts kādam jaunietim izglītības iegūšanā ir pats labākais apliecinājums Veras Dambergas piemiņai. Šiem labajiem darbiem pievienojas arī Ilmāra Damberga 90 gadu jubilejā dibinātā Ilmāra un Veras Dambergu stipendija.
Stipendijas dibinātājs Ilmārs Dambergs allaž aktīvi sekoja līdzi stipendiātu gaitām, priecājās par viņu panākumiem, tāpēc šobrīd ir tik skumji apzināties, ka Ziemassvētku apsveikumi, kā tas ir bijis ierasts tik daudzus gadus, no tālās Amerikas vairs nepienāks, stipendiātu pateicības vēstulēm, kuras ar lielu nepacietību un prieku gaidīja ziedotājs, vairs nebūs adresāta. Diemžēl arī atbilžu vairs nebūs...Tās tagad jauniešiem nāksies atrast pašiem, apliecinot spēju novērtēt Damberga kunga nesalaužamo ticību viņiem un, protams, Latvijas nākotnei.
Šai laikā daba it kā atgādina – nekas šajā pasaulē nav mūžīgs- ne vasara, ne cilvēka dzīve. Šobrīd tiek aizvērtas durvis vasarai un, jā, arī kāda cilvēka skaisti nodzīvotam mūžam. Bet nekas jau nebeidzas- paliek atmiņas, padarītie darbi, stipendiātu no sirds teiktie pateicības vārdi, jo dažkārt tieši zaudējums iemāca novērtēt to, kas palicis, un atgādina – nekas no tā, kas darīts no sirds, nepazūd. Tas tikai maina savu veidu, kā būt kopā ar mums.