Aktualitātes

Astrīdas jubileja

30.08.2011

Laikā, kad pasaule mostas pavasarim un atdzimšanai, savus šūpuļa svētkus svin Astrīda Jansone. Patlaban vēl šur tur balo sniegs, upes palo neredzētā spēkā un svēteļi, šie gudrie putni, vēl ir tikai ceļā uz Latviju, taču tas nekavē izjust īsti pavasarīgu prieku, tuvojoties šai īpašajai dienai Astrīdas mūžā. Un īpaša tā ir ne jau tikai cienījamā gadu skaita dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tā tik daudziem ir iemesls, lai svinētu svētkus dzīvespriekam un mūžīgai atjaunotnei.

Astrīda jau labu laiku nemēdz svinēt dzimšanas dienas vispārpieņemtajā veidā, jo uzskata, ka tā īsti priecāties par jubilejām sievietes mēdzot tikai līdz 18 gadiem, jo vēlāk taču...gadu skaits nemainās. Taču gluži bez dāvanām Astrīda negribēja palikt vis un izlēma, ka viņas lielākais prieks būs citu prieks, dibinot Astrīdas Jansones 80 gadu jubilejas stipendiju.

Kaut arī Astrīdas māsas un pārējie radinieki mīt tālu – ASV, mīļu pārsteigumu jubilejā viņai sagādāja viesnīcas ‘‘Radi un draugi’’ izpilddirektore Evita Žvārte, noorganizējot dzimšanas dienas balli. Īpaši todien skanēja visiem zināmā, bet tik sirsnīgā dziesma ‘‘Daudz baltu dieniņu”, gaiši dega svecītes svētku kliņģerī un savu kārtu sveikt jubilāri nevarēja vien sagaidīt viņai tuvie cilvēki Latvijā – arī Korp! Spīdola biedres, stipendiāts Ģirts Mandrovicks un Vītolu fonda darbinieces Vita, Linda, Inna.

Viesnīcai ‘‘Radi un draugi” Astrīdas dzīvē ir svarīga vieta – viņa bija tās pirmā izpilddirektore, arī viesnīcas nosaukuma autore, bet svinības notika vietā, kur kādreiz pirms viesnīcas pārbūves bija Astrīdas dzīvoklis. Viņa ir uzrakstījusi arī grāmatu par viesnīcas darbību, un pavisam drīz tā nonāks pie lasītajiem. 

Taču tajā dienā ikviens klātesošais ļāvās svētku priekam, izbaudot mirkli, kad ir ļauts būt kopā ar cilvēku, kuram gadu skaits nekad nav bijis šķērslis spējai izjust mīlestību pret līdzcilvēkiem. Arī todien jubilāres balsī bija īpašs siltums, atceroties dzīvesbiedru Laimoni un kopā pavadītos gadus, runājot par bērnību, kad ‘‘bites bija lielākas, medus saldāks un cīruļi skaļāk un skanīgāk vīteroja.’’ Taču Astrīdas cilvēkus mīlošā sirds arī tagad ir atradusi kādu, par ko rūpēties – tas ir viņas stipendiāts Ģirts. Tā kā Astrīda puisi parasti mēdz lutināt ar pašas gatavotām šokolādes konfektēm, šoreiz šai dienai par godu bija pacenties Ģirts un pārsteidza jubilāri ar paša ceptajiem marcipāna cepumiem. Jubilāre atzīst, ka ir laimīga par iespēju palīdzēt tieši šim puisim, bet Ģirts savukārt ir kļuvis par vienu viņu mīlošu cilvēku bagātāks.

Cilvēka bagātība ir viņa nodzīvotie gadi, īpaši, ja tie bijuši tādi kā Astrīdai Jansonei – pilni ar mīlestību ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret savu Tēvzemi. Iespējams, tā nav sagadīšanās, ka viņas jubilejas reize ir tajā laikā, kad savā dzimtenē atgriežas svēteļi – mūsu tautas svētākie putni, ilga mūža un uzticības simbols. Viņi vienmēr ir pārradušies mājās, uz saviem baltajiem spārniem nesdami latviešu sapņus un ilgas. Arī Astrīda ir atgriezusies Latvijā, lai ik dienu, ik stundu ar savu klātesamību apliecinātu, ka tieši mīlestība ir tas spēks, kas padarīs mūsu zemi stiprāku, bagātāku, laimīgāku.