Arnis un Jānis Apsīši dibinājuši jaunas stipendijas

Krietnums ir cilvēka morālā īpašība – godprātība, atbildība, cieņa, uzticība un labestība, kas izpaužas nevis skaistos vārdos, bet rīcībā, attieksmē un darbos, neprasa aplausus un skaļu atzinību. Tas dara cilvēku stipru- kā koka saknes, neredzamas, bet sajūtamas, dara stipru pašu koku, ļaujot tam turēties pretī visiem vējiem un sniedzot pavēni ikkatram, kam nepieciešams.

Krietnumu nevar izmērīt ar bagātību, amatu vai sasniegumiem. To mēra pēc tā, cik daudz cilvēks atstāj citu dzīvē.

"Būtu labi, ja ikviens pacenstos atrast kādu, kam no sirds vēlētos palīdzēt. Tādu, kam šī palīdzība nāktu par labu.  Vēl gribētu, lai cilvēki saprastu, ka mēs diemžēl nevaram palīdzēt visiem, kam tas būtu vajadzīgs. Visiem palīdzēt varam, tikai sabiedrībai un valstij darbojoties kopā. Tam vajadzīgs laiks.Gribētos, lai neviens neaizmirst, ka mēs esam viena no izredzētajām pasaules tautām, kam ir sava valsts – kāpēc gan lai mēs nelepotos ar to un nebūtu laimīgi? Ja vēl neesam, palīdzēsim viens otram un valstij par tādiem kļūt," tāda allaž bijusi Vītolu fonda ilggadēja ziedotāja Arņa Apsīša pārliecība, kuru vienmēr atbalstījis arī viņa brālis Jānis Apsītis.

Abi Dundagā dzimušie un turienes skolā gājušie vīri nu jau daudzu gadu garumā materiāli atbalstījuši savu pirmo mācību iestādi, ziedojuši pagasta sociālajām un sporta vajadzībām, kā arī  kopš 2009. gada kļuvuši par Vītolu fonda ziedotājiem, ik gadus nodrošinot vairākus desmitus stipendiju augstskolās tiem jauniešiem, kuriem bez šī atbalsta augstāko izglītību iegūt nebūtu iespējams. SIA “Kurekss” stipendijas saņemuši gan no Dundagas, gan no citām Latvijas vidusskolām nākušie maznodrošinātie jaunieši.

Kopš 2009. gada atbalstīti studenti, kopā ziedojot teju 1 000 000 EUR jauniešu izglītībai. Vēlme sniegt atbalstu augstākās izglītības iegūšanā  kārtējo reizi apliecina, ka patiess patriotisms īstenojas brīžos, kad devējam svarīgāka par savu labklājību ir pārliecība, ka darīts ir viss, lai palīdzētu šai zemei un tās ļaudīm.

Arnis Apsītis ne tikai ziedojis līdzekļus, bet arī ik gadu saticies ar jauniešiem – uzklausījis viņu stāstus, dalījies ar savu pieredzi. 2011. gadā Arnis Apsītis iedibināja skaistu tradīciju – katru gadu pavasarī ziedotājs kopā ar ģimeni aicināja stipendiātus stādīt kociņus. Šo gadu gadu laikā iestādīti vairāk nekā 80 ha meža. Tur, Dundagas pusē, daudzu gadu laikā ar Vītolu fonda stipendiātu  rokām stādīti tūkstošiem jaunu koku, tūkstošiem  bērzu un eglīšu. Daži no tiem jau krietni paaugušies un gana stipri ar savām saknēm turas pretī Kurzemes vējiem, citi- vēl tikai augšanas cerību pilni, jo mežs māca domāt tālāk par vienu dienu. Tomēr jaunieši kopā ar Arni Apsīti jau daudzus gadus to darījuši, jo tikuši mācīti apzināties, ka mīlestība pret zemi nozīmē rūpēties arī par to, kas piederēs nākamajām paaudzēm.

2011. gadā Arnis un Jānis Apsīši saņēma "Latvijas lepnuma" apbalvojumu kategorijā "Mecenāti", abi ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.

Latvijas lepnums - tie ir cilvēki, kas ne tikai daudz dara paši, veicinot mūsu zemes izaugsmi, bet palīdz arī citiem, dodot cerību un sniedzot iespēju piepildīt izlolotos sapņus. Lielākoties viņi veic savu cēlo darbu, nevēlēdamies saņemt īpašu pateicību par paveikto, bet gūstot gandarījumu no sev pašam sagādātā prieka par iespēju palīdzēt citiem. Īpaši raksturīgi tas ir Arnim Apsītim - viņš savus neskaitāmos labos darbus veic klusām, nemanāmi, cik iespējams, cenšoties izvairīties no skaļiem vārdiem un publicitātes.

Reiz sarunā Arnis Apsītis jauniešiem atklāja, ka kādubrīd esot sācis domāt - kas gan paliks aiz viņa? Protams, tie ir trīs dēli, uzcelta māja, taču, kā allaž, gribējies ko vairāk. Un tāpēc šī pārliecība: ,,Uz zemes tā iekārtots, ka dažiem tiek dots vairāk, citiem - mazāk. Manuprāt, ir kāda augstāka doma, kāpēc mēs, latvieši, tieši šeit esam, un ko varam darīt, lai dzīves apstākļi kļūtu arvien labāki... Tie ir mūsu Latvijas jaunieši, kas iegūst izglītību. Un tādai jābūt lietu dabiskajai kārtībai, ka labums, kas gūts Latvijā, tepat arī tiek vairots.”

Laiks rit nepielūdzami, dzīve un apstākļi mainās - nesen par SIA ,,Kurekss” īpašniekiem kļuva citi uzņēmēji, un Vītolu fonds, respektējot šīs pārmaiņas, darīja visu, lai tie jaunieši, kuriem būtu tikušas piešķirtas šī uzņēmuma stipendijas, tomēr varētu studēt savās izvēlētajās augstskolās.

Un tad šoruden, pavisam nesen, sekoja tikšanās reize ar brāļiem Apsīšiem Vītolu fondā. Tika pārrunāta esošā situācija, paskaidrots, ka jaunieši bez atbalsta nepaliks, izteikta dziļa pateicība par daudzajos gados ieguldīto atbalstu. Un pēkšņi abi brāļi it kā pašsaprotami, kā parasti - bez liekas pompozitātes - paziņoja acīmredzot jau iepriekš pieņemto lēmumu, ka, neraugoties uz šīm izmaiņām, turpinās atbalstīt Latvijas jauniešus. Tas bija patiesi aizkustinājošs un emociju pilns brīdis, apzinoties, ka nekas jau nebeidzas, viss turpinās - katrs no brāļiem dibināja12 jaunas stipendijas, kopā 24, un vēl 8 stipendijas maksās Arņa Apsīša uzņēmums.

Šķiet, ka šāda dāsnuma atslēga ir Arņa Apsīša reiz teiktais: "Dažkārt uzskata, ka palīdzēt citiem mēdz tie pie turības tikušie cilvēki, kas bērnībā paši piedzīvojuši trūkumu, slimības vai nesaskaņas vecāku ģimenē. Mēs ar brāli neaugām pārticībā, taču ar visu nepieciešamo bijām nodrošināti pilnībā. Pārpārēm mūsu mājās bija vienīgi mīlestība, ko vecāki dāvāja viens otram un mums. Viņi jau agri mums iemācīja, ka dzīves pamatā jāliek darbs.”

Ir tādi vīri, kuriem spēks nav jāizrāda. Viņi vienkārši ir. Un spēks ir. Un īsta latviešu vīra krietnums ir. Bet galvenokārt - savulaik vecāku dotā mīlestība. Un, kamēr Latvijā ir šādi cilvēki, kuri krietnumu vērtē augstāk par bagātību, kamēr viņu saknes ir dziļas un sirdis - savu zemi mīlošas, tikmēr arī mūsu zemei ir jābūt stiprai.