Māmulītes stipendija
Ziedotājs atbalsta:
sociālā darba studējošos
Mātes mīlestība ir rada saule, kas savu siltumu dāvā katram, kas nokļūst tās staru lokā. Tai nav ne sākuma, ne beigu – arī tad, kad bērns dzīvē izgājis pāri vecāku nama slieksnim, mātes acis to pavada un mātes sirds mana arī tālumā sava bērna sāpes un ciešanas, prieku un laimi. Nav vienkārši izaugušam pateikties par saņemto mīlestību, ir tikai iespējams savu dzīvi vadīt tā, lai mātes savulaik sniegto mīlestības siltumu spētu saglabāt un dāvāt tālāk saviem bērniem, mazbērniem un varbūt arī citiem, kam tas ļoti, ļoti noderētu.
Vītolu fonds pārvalda ne vienu vien stipendiju, kas dibinātas viena vai abu vecāku piemiņai, jo tik daudziem ziedotājiem ir svarīgi šādi izteikt savu pateicību un apzināties, ka viņu vecāku vārdi neizdzēšami tiks ierakstīti Nākotnes grāmatā. Taču stipendija ar tik mīļu nosaukumu – Māmulītes stipendija – ir pirmoreiz.
Šīs stipendijas dibinātājs Andris Kļaviņš saka: ‘‘Visi viņu sauca par Māmulīti. Ne tikai ģimene un piederīgie, bet visi, kas tuvāk pazina. Īsti nezinām, kas pirmais manu vecomāti tā sāka dēvēt, bet, liekas, nekas labāk par šo vārdu nevar izteikt to, kāda viņa bija. Visiem, kas viņu sauca par Māmulīti.’’
Marta Tupiņa (dzimusi Bambāns), piedzima Pētera un Annas ģimenē 1895. gada 28. janvārī Madonas apriņķa Bērzaunes pagastā. Skolas gadi viņai pagāja Rīgā, kur Māmulīte ieguva izglītību N.Draudziņas ģimnāzijā. Tālākos sapņus par mācībām un vēlmi kļūt par operdziedātāju neļāva piepildīt līdzekļu trūkums, kari un revolūcijas.
1918. gadā Māmulīte devās uz Maskavu pie sava līgavaiņa Pētera Tupiņa, kas Krievijā palicis, juku laikos pēc studijām Petrogradā, un drīz pēc tam Voroņežā abi salaulājas. Divdesmito gadu sākumā jaunā ģimene atgriezās Rīgā, kur drīz piedzima divas meitas – Aina un Valda. Visu savu turpmāko dzīvi Māmulīte kopa mājas soli, audzināja meitas un mazbērnus. Viņa bija tā, kas gan vadīja saimniecību grūtos brīžos, gan nepieciešamības gadījumā strādāja smagu fizisku darbu, lai pabarotu ģimeni pēckara gados. Un visu to Māmulīte paveica dziedādama, viņai nekad nepietrūka labu vārdu un prasmes iemācīt nākamajām paaudzēm tikumu, cieņu un labestību.
Māmulīte aizgāja Mūžībā 1984. gada 21. aprīlī, viņa apglabāta Rīgas II Meža kapos.
Māmulītes stipendija tiks piešķirta jauniešiem, kuri vēlas kļūt par sociālajiem darbiniekiem vai pirmsskolas izglītības pedagogiem. Šajā mācību gadā to saņems meitene no Cēsīm, Sigita Skujiņa, jo jau tagad viņa spējusi pierādīt, ka viņas nākotne būs saistīta ar palīdzības sniegšanu cilvēkiem. Sigita jau kopš 16 gadu vecuma organizē Latvijas Sarkanā Krusta jaunatnes darbību savā pilsētā, kopā ar vienaudžiem rūpējas gan par pansionāta ļaudīm, gan par bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, organizē vasaras nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām. Ir jācenšas darīt pasauli mazliet labāku – tā ir meitenes pārliecība, kas nu jau kļuvusi par dzīvesveidu. Sigita saka: ‘‘Tas ir darbs, kas ceļo no sirds uz sirdi. Galvenais – atvērt sirdi labajam.” Saņemtā stipendija ļaus jaunietei iegūt atbilstošu izglītību, lai nākotnē turpinātu rūpēties par tiem, kuriem palīdzība visvairāk nepieciešama.
Šīs stipendijas dibinātāju Andri Kļaviņu vadīja vēlme saglabāt savas vecmāmiņas, Māmulītes, piemiņu, jo viņas dzīve savulaik ir bijusi apliecinājums spējai visus sev tuvos darīt laimīgus, bet patlaban – neapstrīdams pierādījums mātes mīlestības visaptverošajam spēkam. Nu šo spēku būs iespēja saņemt arī tiem, kam šī stipendija palīdzēs īstenot savus sapņus, lai pēc augstākās izglītības iegūšanas tālāk savu sirds siltumu varētu dāvāt Latvijai un tās cilvēkiem.