Laimona un Astrīdas Jansonu piemiņas stipendija
Laimonis Jansons dzimis 1928. gadā Dobelē. Viņa tēvam piederēja kurpju veikals un apavu remontu darbnīca. Laimons bija vecākais bērns ģimenē un vienīgais brālis divām māsiņām, bieži gājis tēvam, draudzes pērminderim, līdzi uz baznīcu, daudz dziedājis garīgās dziesmas, un dobelnieki domājuši, ka dienās kļūs par mācītāju. Diemžēl karš neļāva piepildīties bērnības plāniem, arī vidusskolu Dobelē neizdevās beigt. Ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju un nonāca Lībekā. Pēc pāris gadiem nomira tēvs, un Amerikā ģimenes galvas pienākumi bija jāuzņemas Laimonam, tāpēc domas par turpmāku izglītību bija jāaizmirst.
Laimonis bija strādīgs, izpalīdzīgs, draudzīgs un aktīvs latviešu sabiedrībā. Visu savu darba mūžu viņš nostrādāja vienā vietā, pienotavā. 1955. gada Ziemassvētkos viņš apprecējās ar Astrīdu Riekstiņu. Laimonis dziedāja koros un ansamblī, dejoja tautas dejas, latviešu komandā spēlēja futbolu, vēlāk arī teātri, baznīcā dziedāja solo un uzņēmās arī pērmindera pienākumus.
Klusi un nemanot viņu piemeklēja ļaunā slimība, bet Laimonis savu māsu mierināja: “Māsiņ, neraudi! Kur Dieviņš cilvēkus liks, ja mēs neviens nemirsim?” 1999. gada 2. februārī Laimonis aizgāja mūžībā. Viņa pelni tika izkaisīti Daugavā.
Dzīvesbiedre Astrīda bērēs radus un draugus aicināja ziedu vietā ziedot stipendijām Latvijā.
2020. gada pavasarī Astrīdai Jansonei apritēja 90 gadi. Vēloties atzīmēt skaisto jubileju, Astrīda izsūtīja karalisku ielūgumu uz svinībām restorānā. Diemžēl valstī noteikto ierobežojumu dēļ apsveikumus nācās saņemt nesatiekoties. Apņēmības pilna, Astrīda septembrī nolēma, ka ballei ir jānotiek un izsūtīja svinību ielūgumu atkārtoti ar tekstu: "Dieviņš to lietu ir iegrozījis tā, ka tieši dzimšanas dienā ar balli nekas nesanāk. Bet tas nenozīmē, ka balli gribu atlikt. Svinēsim vēl lustīgāk 90 ar pusi dzimšanas dienas." Diemžēl situācija bija nepielūdzama – svētki tika atcelti, šampanietis palika neatvērts un svecītes no kūkas nenopūstas.. Astrīdas Jansones dzīves ceļš noslēdzās 8. decembrī savās mājās, Latvijā. Atvadu vārdus Astrīdai Jansonei lasiet <šeit>.
Astrīda Jansone 2003. gadā pārcēlās uz Latviju. Viņa strādāja Okupācijas muzejā, daudz raksta avīzei “Laiks”, apmeklē teātrus un koncertus, ir aktīva Korp! Spīdola dalībniece. Visu savu dzīvi Astrīda kopā ar vīru Laimonu ir ziedojuši – PBLA, Latviešu fondam, ALA, “Daugavas vanagu” Klīvlendas nodaļai, Klīvlendas Latviešu biedrībai. Kad Vītolu fonds svinēja savu dzimšanas dienu un lielo notikumu – noguldītos divus miljonus neaizskaramajā kapitālā - Astrīda pieņēma lēmumu sev dzimšanas dienā pasniegt dāvanu. Viņa paziņoja: “Es sākšu trešo miljonu!”
2010. gadā tika izdota Astrīdas Jansones sarakstītā grāmata "Vēl viens sapnis. Radi un draugi 15 gados".
2017. gadā izdota grāmata "Labie ļaudis", kurā apkopoti vairāku fonda ziedotāju stāsti.
2019. gadā izdota grāmata "Trimdas bērnu bērni". Starp stāstu varoņiem arī mūsu ziedotāji.
2021. gada maijā izdota grāmata "Trimdas izskolotie", kurā apkopoti trimdas ziedotāju izskolotie stipendiātu stāsti.
2022. gadā saņemts Astrīdas Jansones testamentārais novēlējums, šī paša gada maijā fonds rīkoja Astrīdas atceres pasākumu.
