Ērikas Rītiņas ģimenes piemiņas stipendija

Ziedotājs atbalsta:

vēsturi studējošos

Ērika Rītiņa, dzimusi Krūmiņa, dzimusi 1913. gadā Rīgā, studējusi un beigusi LU Vēstures un filozofijas fakultāti.

No Latvijas kopā ar savu māti viņa aizbrauca 1944. gadā. Sešus gadus viņas pavada Vācijā, kur pirmo reizi satiek arī Boļeslavu Rītiņu.

1950. gadā Rītiņu kundze ierodas ASV. Sākums kā visiem iebraucējiem ir ļoti grūts, pamazām viss nokārtojas, daudz jāstrādā, jārūpējas par gados veco māti. Amerikā viņa apprecas ar Boļeslavu Rītiņu. Vīra māsa Janīna ar savu dzīvesbiedru kļūst par tuvākajiem radiem un draugiem. Gadi iet, un 1960. gadā mūžībā aiziet mammīte, tad no Latvijas pienāk ziņa, ka arī Boļeslavam un Janīnai vecāki viens pēc otra miruši.

Darbā un latviešu saviesīgajā dzīvē aizrit gadi. 1995. gadā mirst Janīnas vīrs, un viņa par savas mantas ģenerālpilnvarnieci izvēlas Ēriku Rītiņu, bet pati 2000. gadā palikusi slima, nolemj atgriezties pie savām māsas meitām Rēzeknē. 2003. gadā Janīna aiziet mūžībā.

2003. gada martā Ērika Rītiņas kundze atgriežas Latvijā kopā ar savu uzticīgo kaķi Melni. Kā līdzekļu pārvaldītājai viņai jāpieņem lēmums, kam svešumā sapelnīto naudu novēlēt.

2004. gada martā tiek pieņemts lēmums ziedot Latvijas Bērnu fondam, Oskara Kalpaka piemiņas fondam, Kurzemes brāļu kapu fondam un Vītolu fondam – Rītiņu ģimenes stipendijai.

2005. gada 31. augustā 92 gadu vecumā mūžības ceļos aizgājusi mūsu ziedotāja Ērika Rītiņa. Bet kāda stipra un cildena saite viņu saistīs ar mums, jo ik gadu kāds Latvijas augstskolas jaunietis studēs, pateicoties Rītiņas ģimenes stipendijai. Tādēļ mēs nesakām ardievas, Ērika Rītiņa paliks mūsu pateicībā, mūsu domās un sava veida piemineklī Latvijas nākotnei. Viņa izvēlējās atgriezties ASV, lai dusētu blakus saviem mīļajiem.

„Mēs klusējot paliekam.. Vējš šalko un mierina mūs, bet tava vieta, kas bija šai dzīvē, ir, bija un vienmēr būs..”