Elzas un Ileanes Bolšaitis stipendija

Elza Bošaitis dzimusi 1904. gadā Cēsu rajona Straupes dzirnavās pie Braslas, uzaugusi septiņu bērnu ģimenē. Savu astoto bērnu Elzas mamma uzdāvinājusi sava vīra brālim, kam bērnu nevarēja būt. Elza mācījusies Rīgas 2. vidusskolā. 1918. gadā 18. novembrī 14. gadu vecumā ir Latvijas Republikas proklamēšanas aculieciniece.

Beigusi Latvijas Universitāti, kļūst par zobārsti un tiek nosūtīta darbā uz Daugavpili, kur satiek labāko cilvēku pasaulē Aleksandru, ar kuru apprecas. Ģimenē 1933. gada 4. oktobrī piedzimst meita Ileane, pēc trim gadiem – dēls Pēteris. 1939. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu. Ileane sāk mācības V. Zālīša pamatskolā.

Līdz 1941. gadam ģimene dzīvo laimīgi, tad vīru izsūta uz Sibīriju, kur pēc gada viņš mirst.

1944. gadā kopā ar bērniem sākas trimdas ceļš. Vispirms – Austrija, kopš 1947. gada par mītnes zemi kļūst Venecuēla, kur bija ļoti daudz vietu bez neviena zobārsta. Elza strādā par zobārsti, un ir diena, kad izrauti 73 zobi, rokas sapampušas, jo nav varējusi atteikt cilvēkiem, kas nākuši tālu no kalniem.

Tā čakli strādājot, tiek izskoloti abi bērni, kaut reizēm bijis ļoti grūti – savu zelta pulksteni viņa iemainījusi pret diviem kilogramiem cukura, bet, kad pavisam nebija, ko ēst, lasīja skābenes, sajauca ar auzu pārslām un deva bērniem. Elza ir teikusi: “Varbūt esmu sev pati pāri darījusi, bet esmu dzīvojusi tikai saviem bērniem. Man ir ļoti labi bērni un mazbērni.”

Ileane studē zobārstniecību un 1958. gadā iegūst Dr. grādu Venecuēlas Centrālā universitātē. Līdz 1987. gadam strādā Venecuēlā privātpraksē zobārstniecībā. Pēc tam 10 gadus pavadījusi Itālijā. Ģimenē izaudzināti trīs bērni – Ilze, Aleksandrs un Toni. Ir četri mazbērni. Ilze un Toni dzīvo ASV, Aleksandrs kopā ar ģimeni 2004. gada nogalē pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

1944. gadā nedēļu pirms trimdas Elzu Bolšaiti izoperēja un ārsta diagnoze, ka dzīvot atlicis tikai trīs mēnešus, nepiepildījās. Nodzīvots grūts un vienlaikus skaists mūžs. Izaudzināti un izskoloti divi brīnišķīgi bērni. 2001. gada laikrakstā “Diena” 96 gadu vecumā sniegtajā intervijā Elza Bolšaitis stāsta: “Kad nomiršu, es vēlos, lai mani aizved uz Latviju un apglabā pie mana tēva, mātes, brālīša Straupes kapos.” Tas notika 2002. gada 17. janvārī Venecuēlā.

2002. gadā 20. aprīlī, izpildot mātes pēdējo vēlēšanos, Ileane atbrauc uz Latviju, lai glabātu mammīti dzimtas kapsētā. Ciemodamās Latvijā, Ileanes kundze pieņem pēkšņu lēmumu – palikt šeit uz dzīvi pavisam.

Tagad, gluži kā bērnībā, Ileane dzīvo ar brāli Pēteri Bolšaitis vienā mājā Lāčplēša centrā.

Ileane Bolšaitis skaisti izdzīvo savus pensijas gadus. Divas reizes gadā ceļo pie bērniem un mazbērniem, aktīvi darbojas Internacionālajā Rīgas dāmu klubā, Immeria korporācijā, iegriežas uz sanāksmēm PBLA birojā, lai satiktu tautiešus, kas iebraukuši Latvijā. Ileanes kundzei patīk spēlēt bridžu, ceļot, klausīties labu mūziku.

Elza Bolšaitis