Raimonds Vilciņš

Esmu Raimonds Vilciņš – bijušais fonda stipendiāts. Šķiet, tas bija tik sen, kad 2006. gadā kļuvu par pirmo Cerbuļu ģimenes stipendiātu Vītolu fondā. Toreiz man, kautram latgaļu zēnam, tika dāvināta iespēja un atbalsts teoloģijas studijām Latvijas Universitātē. Pateicoties šai stipendijai, 2008.gadā veiksmīgi absolvēju Teoloģijas fakultāti, iegūstot bakalaura grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē. Un sirdī bija jautājums: „Ko lai tālāk dara?” Atbildi es ieguvu kādā Bībeles citātā: „Kungs Dievs mani svaidījis un sūtījis mani sludināt Labo Vēsti nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. Cietumniekiem pasludināt brīvību un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā…” 

Patiess bija mans pārsteigums, kad 2008.gada vasarā uzsāku darba gaitas Valsts probācijas dienestā Jēkabpils teritoriālajā struktūrvienībā, kur man tika uzticēts veikt darbu ar ieslodzītajiem, kā arī palīdzēt resocializēties personām, kas atbrīvojušās no ieslodzījuma. Burtiskā nozīmē mana misija bija sagatavot puišus dzīvei brīvībā. Veicot šo darbu, atklāju, ka mans profesionālais aicinājums ir kļūt par sociālo darbinieku. Tādēļ 2011. gadā uzsāku sociālā darba studijas Vadības un sociālā darba augstskolā „Attīstība”. Studijas vainagojās ar iegūtu sociālā darbinieka un sociālā pedagoga kvalifikāciju 2014. gadā. Mans lielākais prieks un gandarījums ir par to, ka 2008.gadā pēc Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolvēšanas es varēju atgriezties dzimtajā Latgalē, lai ar izglītību varētu sasniegt tādu līmeni darbā, kas ļautu palīdzēt citiem, kā tas izskan Vītolu fonda vēlējumā. Pēc vairāku gadu darba Valsts probācijas dienestā 2011.gadā pieņēmu jaunu profesionālo izaicinājumu- kļuvu par Vārkavas novada Sociālā dienesta vadītāju, turpinot īstenot reiz saņemto misiju palīdzēt līdzcilvēkiem, kas nonākuši dažādās dzīves grūtībās.

„Finiša nav. Ir tikai starts…” Šī Vītolu fonda devīze mani ik dienas iedvesmo arvien jaunu izaicinājumu pieņemšanai gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē. Tādēļ es neapstājos pie sasniegtā, bet nepārtraukti turpinu mācīties.

2013. gadā apguvu zināšanas projektu vadībā. Ik gadu piedalos dažādās sociālā darba nozares konferencēs un semināros, lai iegūtu arvien jaunas profesionālās zināšanas un iemaņas.  Neapstājoties pie sasniegtā, es no Vārkavas novada Sociālā dienesta aizgāju strādāt uz Vadības un sociālā darba augstskolu „Attīstība”, lai vadītu augstskolas filiāli Daugavpilī. Pats būdams sociālais darbinieks, ar lielu entuziasmu vadīju studiju procesu nākamajiem sociālā darba speciālistiem. 2014. gada janvārī saņēmu piedāvājumu uzsākt sociālā darbinieka darba gaitas Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldē. Vispirms strādāju Sociālo lietu pārvaldes bērnunamā/patversmē „Priedīte” par vecāko sociālo darbinieku, vēlāk biju sociālais darbinieks „Asistentu pakalpojumu” nodaļā, bet 2015.gada aprīlī pieņēmu jaunu profesionālo izaicinājumu – kļuvu par Sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietnieku, uzņemoties atbildību rūpēties par Pārvaldes sniegto sociālo pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanu.

,,Finiša nav… ‘’ Turpinot pieņemt aizvien jaunus izaicinājumus, 2015. gadā ieguvu iespēju piedalīties Latvijas Sabiedrības integrācijas fonda organizētās multiplikatoru apmācībās „Atvērts dažādībai.” Šobrīd esmu kļuvis par multiplikatoru, kura uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai veicinātu dažādības vadību dažādos sabiedrības līmeņos un cīnītos pret jebkāda veida diskrimināciju. Bet šis stāsts nebūtu bijis iespējams bez Vītolu fonda un Cerbuļu ģimenes dāsnuma… Jūs sniedzāt man iespēju iegūt stabilu dzīves pamatu, kas ir izglītība, lai, no šī pamata atsperoties, es varētu pacelties spārnos un dotos palīgā tiem, kam dzīvē ir mazāk paveicies. Esmu Jums no sirds pateicīgs!

Bet es dodos aizvien jaunos izaicinājumos… Kopā ar savu mīļo sievu Daci pagājušā gada nogalē kļuvām par audžuģimeni un šobrīd gaidām ģimenē ienākam kādu mazuli, kuram sniegt sirds siltumu, rūpes un mīlestību… Savukārt mana nākamā iecere ir veicināt sociālās uzņēmējdarbības attīstību Latgalē, kas palīdzētu risināt dažādas Latgales iedzīvotāju sociālās problēmas, kur valsts un pašvaldības resursi ir nepietiekami.

Varētu vaicāt: kur es ņemu spēku un iedvesmu tam visam, ko daru? Pavisam vienkāršas divas lietas: spēja pateikties ik mirkli par to, kas ir dots, un mīlestība pret dzimto zemi. Esmu patiess Latgales patriots! Dzīve un darbs Latgalē ir mans lielais prieks un gandarījums. Ik rītu, uzsākot dienas gaitas, sirdī skandēju dziesmas rindas: „Ai, Latgale, tu mana dzimtā zeme, kur viss tik pazīstams ir man…”

Dārgā Vītolu fonda komanda, lai jūsu rokas, prāts un sirdis nenogurst vairot labo mūsu mīļajā Latvijā! Mīļie ziedotāji, nebaidieties no sava dāsnuma, jo jūsu atbalsts dod nenovērtējamu ieguldījumu mūsu mīļās Latvijas nākotnē! Mīļie stipendiāti, esiet pateicīgi Dievam un ziedotājiem par jums dāvināto iespēju sasniegt dzīvē tādu līmeni, lai jūs paši reiz varētu palīdzēt citiem Latvijas bērniem un jauniešiem! Dārgie bijušie stipendiāti, neapstāsimies pie sasniegtā, bet pieņemsim aizvien jaunus izaicinājumus, lai ar savu darbu un artavu vairotu prieku un cerību mūsu mīļajā Latvijā!” Mēs visi kopā esam Latvijas tagadne un nākotne, tādēļ vairosim prieku, cerību un mīlestību mūsu dzimtajā zemē kopīgiem spēkiem!

Pateicībā  un priekā - Raimonds Vilciņš