Jānis Zvirgzdiņš

Mācījos Limbažu 1. vidusskolā un Limbažu novada ģimnāzijā (nosaukums pēdējā skolas gadā tika mainīts). Augstskolu izvēlējos pēc “beigās būs labi apmaksāts darbs” principa. Kaut gan studijas Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē nebija gluži mana sirdslieta, iemācījos daudz būtisku lietu, kas manā turpmākajā dzīvē ir noderējušas.

Saņēmu Evarista Bērziņa stipendiju. Par Evaristu, manu draugu, man ir vissiltākās atmiņas. Sanāca pāris reizes Rīgā satikties, tai skaitā, arī viņa fotoizstādes atklāšanas laikā Vecrīgā. Viņam bija ķēriens. Tas ir fakts. Sirds sažņaudzas aptverot, ka viņa vairs nav… Evarista atbalsts man ļāva būt neatkarīgam. Biju paēdis un ar mājīgu jumtu virs galvas. Varētu teikt, ka viņš piedalījās manis audzināšanā, jo es kā jauns pirmkursnieks no laukiem bez atbalsta Latvijas dinamiskākajā pilsētā nebūtu spējīgs izdzīvot.

Maikla Džordana teiktajam: “Talants palīdz uzvarēt atsevišķās spēlēs, bet komandas darbs un inteliģence – čempionātos”. Jau tad spēju novērtēt to, ka man bija labi kursabiedri. Viņi man ļoti palīdzēja. Šķiet, ka mēs visi kopā darbojāmies kā vienots mehānisms, veidojot sinerģijas efektus. Īpaši sirsnīgs sveiciens grupas biedriem Oskaram Kupčam, Artūram Jansonam un Matīsam Melderim. That was a fun ride! Veiksmi Jums un arī pārējiem cīņu biedriem!

2015. gadā iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes maģistra līmeņu studiju programmā “Pilsētu un reģionu inženierekonomika”, kuru 2018. gada janvārī absolvēju ar izcilību (sarkano diplomu).

Manas studijas nav beigušās, un vēl tik drīz netaisos kārt lasāmbrilles uz nagliņas. Pašlaik studēju RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes doktorantūrā. Vismaz kādā no dzīves kalniem gribas uzkāpt līdz galam. Lasu lekcijas gan latviešu, gan ārzemju studentiem. Daru to, kas mani aizrauj.

Mans vectēvs bija skolotājs. Mans tētis bija sporta un tūrisma treneris. Mana mamma ir mājturības un vizuālās mākslas skolotāja. Izskatās, ka turpināšu mācībspēku dinastiju. Vismaz vēlētos to darīt, jo tas ir tas, kas mani patiešām uzrunā. Bet šajā straujo pārmaiņu pasaulē grūti kaut ko prognozēt. Dzīvosim - redzēsim. Ja jāatbild uz jautājumu “kur”, tad gribētos ticēt, ka Rīgā.

Visiem bērniem šajā dzīvē nav dotas vienādas iespējas. Ir dzirdēts teiciens, ka tu nevari izvēlēties, no kurienes nāc, bet vari izvēlēties uz kurieni ej. Mums visiem vajadzētu būt vienādām iespējām uz labu izglītību un darbu, bet mūsdienu pasaulē tā nav iekārtots un liela daļa potenciālo “graustu miljonāru” neizkļūst no vides, kurā tie uzsākuši savu dzīvi. Vītolu fonds dara svētīgu darbu, sniedzot palīdzīgu roku motivētiem studentiem, kuri dzīvē vēlas būt veiksmīgi. Neapstrādātiem dimantiem tiek dota iespēja kļūt par briljantiem, veidojot sabiedrību, kas spēs Latvijas vārdu nest pasaulē un veicināt labklājību Latvijā. Vārds “labdarība”, manuprāt ir saliktenis un sastāv no vārdiem “labs darbs” vai “laba darbība”. Šis vārds neaprobežojas ar ziedošanu, lai gan ziedošana ir būtiska labdarības izpausme mūsdienu pasaulē, kurā galvenie virzītājspēki ir ekonomiskie aspekti. Ar finansiālu atbalstu studenti var radīt sev piemērotus apstākļus studēšanai, nodrošinot Maslova piramīdas pamatkomponentes - jumtu virs galvas un pienācīgas ēdienreizes, kas ir pamatu pamats.

Labdarība manā skatījumā ir dalīšanās ar saviem talantiem. Ne visu var mērīt tikai pēc monetārās skalas. Pat tad, ja šķiet, ka tev nekā nav, ko dot, atceries, ka tev ir smaids, ko tu vari sniegt katram garāmgājējam un cilvēkam, ar ko ikdienā saskaries. Tas neko nemaksā, bet var padarīt kāda cilvēka dienu vieglāku, jaukāku, mīļāku. Lai gan esmu kautrīgs, bieži vien, kad braucu ar ierasto 5. tramvaju, caur logu uzsmaidu katram, ar kuru izveidojies acu kontakts. Tāpat mēdzu sniegt palīdzīgu roku jaunajām māmiņām, kurām no tramvaja jāizceļ bērnu rati. Arī pakritušam klaidonim nepaeju garām un palīdzu piecelties. Būt cilvēcīgam - tas nemaz nav grūti, bet tas maziem soļiem var padarīt pasauli par labāku vietu mums visiem. Tā visa manā skatījumā ir labdarība.

Ar cieņu 

Jānis Zvirgzdiņš