Jānis Vipulis

2017. gada jūnijā apritēja jau 14 gadi kopš dienas, kad mani izlaidumā patīkami pārsteidza kāda īpaša ziņa un apsveikums – apliecinājums, ka esmu kļuvis par Māras Bankas stipendiātu. Šis mirklis manā dzīvē devis daudz, tas bija jauns atspēriena punkts un drošības sajūta sākot studiju gaitas.

Lai arī ģimenē neviens iepriekš nebija saistīts ar meža lietām, kā tas šajā nozarē ir tradicionāli, tomēr es izvēlējos studēt mežzinātnes studiju programmu Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tas bija liels izaicinājums, lai arī esmu uzaudzis lauku sētā. Doties uz Jelgavu jau ar stipendiju kabatā bija daudz drošāk, jo visus spēkus varēju veltīt studijām. Studiju laikā izmantoju iespēju trīs mēnešus pavadīt Vācijā lauksaimniecības praksē. Tā vasara savā ziņā ir atstājusi nozīmīgu iespaidu manā dzīvē – vācu valoda kļuvusi par hobiju un lauksaimniecība jau četrus gadus ir kā papildus bizness ikdienas darbam.

Pēc studiju noslēguma,  iegūstot lauksaimniecības zinātņu grādu mežzinātnē, uzsāku darbu AS Latvijas valsts meži kā meža iecirkņa vadītāja vietnieks Dienvidkurzemes mežsaimniecības Raņķu iecirknī. Guvu īstu  rūdījumu darbam mežā, jo tad GPS ierīces vēl nebija lietošanā un orientēšanās notika tikai pēc kartes. No 2008. gada sākuma strādāju AS Latvijas valsts meži par plānotāju, vēlāk par vecāko plānotāju. Tas bija sapņu darbs, ko vienmēr esmu  vēlējies – darbs svaigā gaisā ar modernām tehnoloģijām, kontrole pār savu darba laika plānojumu un brīnišķīgi kolēģi, taču, lai pilnveidotu savas zināšanas un attīstītu prasmes, pagājušā gada augustā pieņēmu izaicinājumu kļūt par AS LVM Dienvidkurzemes reģiona telpiskās plānošanas speciālistu.

Šogad vasarā apritēs jau 10 gadi kopš strādāju šajā vadošajā meža nozares uzņēmumā, kas pierāda, ka iegūtā izglītība studiju gados ir bijusi kvalitatīva un ieguldītais darbs tiek novērtēts. Pats galvenais - lai darbs, ko dari sagādā prieku, jo tad katru rītu ar prieku var doties uz darbu un dzīvot saskaņā ar sevi. Esmu lepns par izvēli strādāt ārpus lielajām pilsētām un palikt Latvijā. Mūsdienu jauniešiem to ir grūti izprast, jo ārzemju vilinājums sauc. Pats to sapratu, kad paralēli meža nozarei kā hobiju attīstīju lauksaimniecību. Tas saistāms ar prakses laikā gūtajiem iespaidiem un gandarījumu, ko sniedz katrs iekoptais tīrums. Tā ir apziņa kā šādi palīdzu arī Latvijai tapt stiprākai un sakoptai. 

Katrs liels ceļojums sākas ar vienu mazu soli! Tā es varētu salīdzināt šo posmu no vidusskolas beigšanas līdz šodienai. Nenovērtējams ir šis pirmais atbalsts un iedrošināšana pirmajos soļos, jo tas sekmē tālāku pašpārliecinātību par pareizo ceļa virzienu un ticību saviem spēkiem. Tāds bija Vītolu fonda atbalsts, kas lika  noticēt, ka izvēlētais studiju virziens ļaus man palikt Latvijā un dot ieguldīju tautsaimniecībā tik nozīmīgā resursa – meža apsaimniekošanā. Līdz šim ikviens panākums ir prasījis daudz darba un centību, tāpēc iesaku visiem jauniešiem, kuri šaubās par savu studiju virziena izvēli – nebaidīties un izturēt līdz galam. Nav labākas sajūtas kā labi un godīgi padarīts darbs. Novēlu Vītolu fonda ziedotājiem turpināt šo cēlo darbu, kas dod jauniešiem iespēju piepildīt savas iecerētās profesijas apguvi. Milzīgs paldies jums, jo kā bijušais stipendiāts, šo atbalstu izjūtu un novērtēju īpaši!

Ar cieņu,
Jānis Vipulis