Saņemts Māra Kasparoviča testamentārais novēlējums Latvijas studentiem
Māris Kasparovičs mūžībā devās 2024. gada 10. septembrī. Šī gada oktobra sākumā, pateicoties advokātam Matīsam Kukainim un Latvijas Klīvlendas kredītsabiedrībai, Vītolu fonds saņēmis Māra Kasparoviča novēlējumu – 74 146 ASV dolārus stipendijām spējīgiem, centīgiem, bet maznodrošinātiem jauniešiem visā Latvijā.
Kādam Māris no Apšuciema vai “meža Māris”, bet citam automašīnu entuziasts vai labs kaimiņš – tik dažāds bija iepazītais Māris Kasparovičs. Savu dzīvi viņš dzīvoja ar gāzes pedāli grīdā un pasaules elpu pakausī. Viņa alkas pēc gara brīvības un drosme pieņemt radikālus lēmumus ir sekmējusi panākumus ne tikai karjerā, bet arī ceļā uz atgriešanos Latvijā.
Kasparoviču ģimenes stāsts sasaucas ar daudzu citu piedzīvoto Otrā pasaules kara pašā izskaņā. Vecāki bija rīdzenieki – mamma strādāja armijas apgādes veikalā par pārdevēju, bet tēvs “Rīgas satiksme” par bojājumu novērtētāju. Teju veiksmīgas sagadīšanās pēc ģimenei izdevās izmukt no karaspēka nagiem un nokļūt uz pēdējā armijas kuģa, kas atstāja Ventspils ostu un devās uz Vāciju, Lībeku. Bēgļu nometnē Māris dzīvoja piecus gadus, un piecpadsmit gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlās uz ASV.
Sākumā Māri interesējusi ķīmija, tomēr vēlāk, mainot specialitāti, viņš studēja elektroniku. Darbā iekārtojies firmā, kurā ražoja medicīnas aprīkojumu. Vēlāk Māris izmēģināja spēkus militārajā nozarē – uzņēmumā, kurā ražoja kuģus, lidmašīnas un zemūdenes. ASV dzīvojošos latviešus novērtēja un uzskatīja par ļoti uzticamiem speciālistiem. Kad darba intervijas laikā noskaidrojies, ka Māris ir latvietis, uzņēmuma īpašnieks atbildējis: “Pie mums jau strādā četri latviešu inženieri – kad varat sākt strādāt?”
Par savas dzīves piedzīvoto Māris runāja labprāt, papildinot stāstus ar jokiem. 1958. gada aprīlī par 3100 dolāriem Māris nopirka Alfa Romeo Giuletta Spider, kuru mīļi dēvēja par savu Džuljetu. Jaunā auto saimnieks pat nespēja iedomāties, ka ar šo auto pavadīs kopā lielāko daļu savas dzīves un iegūs slavu Latvijā. Viņš jokoja, ka Džuljeta ir “skuķu pievilkšanas mašīna”.
Izbraucienos ar auto, Māris iepazinās ar latviešu meiteni Ingu. Kopā abi izveidoja ģimeni, kurā auga meita un dēls. Viņi apmetās nelielā pilsētiņā 60 kilometrus no Ņujorkas. Tur bijusi plaša latviešu kopiena, vīrieši strādāja vairākos darbos, lai izskolotu bērnus, bija arī sava baznīca un draudze.
Pretrunās, ieguvumos un zaudējumos atklājas Māra Kasparoviča vientuļnieka daba. 2003. gadā viņš sakrāmēja savu iedzīvi konteinerā un atgriezās Latvijā. Lēmums pārcelties radies projekta “Sveiki, Latvija” ietekmē, kad 90. gadu beigās Māris kopā ar citiem trimdiniekiem izbraukājis dzimteni, devies uz koncertiem un sarīkojumiem. Reiz pēc ciemošanās Latvijā radinieki atsūtīja ziņu par īpašumu Apšuciemā, kas izlikts pārdošanā. Apskatot piekrastes māju, Māris teicis: “Kas par gaisu! Mežā ir mellenes, sēnītes un aiz kāpas jūra. Šajā piejūras ciematā dzīve nebūtu slikta.” Tika pieņemts lēmums atgriezties Latvijā. Apšuciemā viņš spēja rast mieru, devās pastaigā gar jūras krastu, baudīja sarunas ar kaimiņiem un nodzīvoja līdz mūža beigām kopā ar savu Džuljetu.
Māris Kasparovičs prata atrast un izbaudīt jaunas vietas, satikšanās, noskaņas. Tā bija viņa brīvība – būt neatkarīgam un piedzīvot visu ko sniedz dzīve. Tikšanās reizēs un sarunās ar draugiem, kuri atgriezušies Latvijā un dibinājuši savas stipendijas, Māris dzirdēja stāstus par Vītolu fondu un atbalstītajiem jauniešiem. Viņam šī doma patika. Vēl pirms nāves, savā testamentā, Māris novēlēja Vītolu fondam daļu no dzīves laikā uzkrātā. Pateicībā par dāsno devumu, Vītolu fondā ir dibināta Māra Kasparoviča piemiņas stipendija.
Jūra aizskalo – pēdas smiltīs un arī cilvēku mūžus. Turpmāk ik vilnis Latvijas krastā čukstēs par Māra Kasparoviča aizvadīto dzīvi un dāvāto zināšanu gaismu citiem. Paldies advokātam Matīsam Kukainim un Latvijas Klīvlendas kredītsabiedrībai par sadarbību!