Ilze Sīlis un Dāvids Hants no Kalifornijas dibina ģimenes stipendijas
Vītolu fonds allaž ir lepojies ar cilvēkiem, kuri vēlas saglabāt savas dzimtas stāstu un, caur dibināto stipendiju, uzkrāto pieredzi un gudrību nodot nākamajām paaudzēm. Arī Balvu un Alūksnes novada spējīgiem un centīgiem jauniešiem tuvojošais studiju sākums patiešām dāvās iespēju piepildīt sapni - iegūt augstāko izglītību, un tas būs iespējams, pateicoties Ilzes Sīlis un viņas vīra Dāvida Hantsa dibinātajām stipendijām – Ilzes tēva Teodora Sīļa, mātes Lienes Sīles un onkuļa Rūdolfa Sīļa piemiņai – , kuras uzticētas administrēt Vītolu fondam.
Sīļu ģimenes likteņu līkloči vijas cauri visiem 20. gadsimta notikumiem Latvijas vēsturē līdz pat mūsdienām. Partizānu kustībā cīņā pret lieliniekiem iesaistīti tika visi Paegļu mājas iemītnieki – vecāki Ede un Pēteris, astoņi bērni – tai skaitā Ilzes tēvs Teodors un viņa brālis Rūdolfs. Arī Latgales atbrīvošanas kara laikā Latvijas armijas rotu un bataljonu štābi izmantoja Baltinavā esošās Sīļu ģimenes mājas. Tad sekoja Ulmaņlaiki, Latvijas okupācija, karš, kad ikkatram latvietim bija jāizlemj, kurā pusē nostāties, – karot svešā armijā, doties bēgļu gaitās, cīnīties ar ienaidnieku, slēpjoties mežā, vai pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Divu brāļu Teodora un Rūdolfa dzīves ceļi šeit šķirās, piespiedu kārtā, dodoties katram savā virzienā.
Teodors Sīlis tika čekas spīdzināts krievu okupācijas laikā. 1944. gadā iesaukts leģionā un cīņas aizvadījis Kurzemes cietoksnī, kur piekomandēts gaisa spēku izpalīgiem un vēlāk pārcelts uz Vāciju. Pēc kara no Puslavas gūstekņu nometnes nonāk vispirms Neuštates un vēlāk Rāvensburgas bēgļu (DP) nometnēs. Lai arī, kur dzīves līkloči Teodoru Sīli aizvestu, viņš vienmēr atrada veidu kā izmantot skolotāja arodā apgūto: organizēja un strādāja par skolotāju DP nometņu latviešu skolās, rūpējās, lai latviskās tradīcijas tiktu saglabātas un svinēti valsts svētki, rīkoja skolotāju un rakstnieku sanāksmes. Līdz ko ieceļojis ASV, Teodors nodibināja Daugavas vanagu apvienību Oklahomā, un vēlāk, mainot dzīves vietu, dibināja DV Ziemeļkalifornijas apvienību, kuru vadīja 14 gadus un pēc tam tika ievēlēts par goda priekšnieku. Apbalvots ar D.V. nozīmi zeltā. Skolotāja darbam Latvijā, Vācijā un ASV Teodors veltījis vairāk nekā 40 gadus. Par darbu izglītības laukā ALA Kultūras fonds viņam pieškīra Krišjāņa Barona prēmiju pedagoģijā. Vairāk kā 30 gadus viņš bijis laikraksta "Laiks", Ziemelkalifornijas pastāvīgs korespondents. Viņa raksti tika ievietoti arī daudzos citos trimdas latviešu laikrakstos un žurnālos. Par darbu presē Teodors saņēma Latviešu preses biedrības godalgu žurnālistikā. Sarakstījis grāmatu “Par brīvo Latviju domājot” (1979.g.) un rakstu kopojumus: “Latviešu karavīru cīņa par tautas brīvību” (1982.g.), un “Cīnītāju paaudzēm mūžībā aizejot” (1985.g.). Viņš dibināja Konkordijas “Valdemārija” Kalifornijas kopu un daudzus gadus pildīja kopas seniora pienākumus. Kopā ar sievu Lieni Sīli (dzim. Kolbu) izveidoja ģimeni, kurā latviskā garā uzaudzināti divi bērni Andris un Ilze Sīļi. Visās vīra sabiedriskās aktivitātēs Liene Sīle bija aktīva atbalstītāja un neaizstājama palīdze. Pēc dzīvesdrauga aiziešanas mūžībā 1986. gadā, viņa turpināja darbu Ziemeļkalifornijas latviešu sabiedrībā. Vairākus gadus bija valdes locekle DV Ziemeļkalifornijas nodaļā. Apbalvota ar DV nozīmi zeltā. Bieži lasīja referātus par vēsturiskiem un literāriem tematiem DV apvienības un latviešu pensionāru biedrības sarīkojumos. Bija Konkordijas "Zinteniece" filistre.
Savukārt, Teodora Sīļa brālim Rūdolfam Sīlim tālākais liktenis bija grūts un traģisks. 1941. gada 14. jūnijā Rūdolfs Sīlis savu ģimeni redzēja pēdējoreiz, jo viņa sievu Mildu, dēlu Laimoni un tēvu Pēteri nošķīra citā vilcienā un aizveda uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Viņš pats tika deportēts uz Sverdlovskas apgabala Sevurallagu, kur kļuva par latviešu nometnes organizācijas vadītāju un bruņotās sacelšanās organizētāju. Kopā ar citiem izsūtītajiem, viņš izplānoja sargu atbruņošanu, lai iegūtu pārtiku un ieročus, taču iecere neīstenojās un visi tika saņemti gūstā. Pēdējā spriedumā tika pievienotas arī pārējās pretošanās darbības, kā brīvprātīga iestāšanās Latvijas armijā, darbība Baltinavas pagasta padomē un Nacionālās jauniešu savienības Baltinavas nodaļas vadīšana, kas nenovēršami nozīmēja nāvessodu. 1942. gada 8. augustā tika izpildīts tiesas spriedums un 35 gadu vecumā Rūdolfu Sīli aukstasinīgi nošauj.
Diemžēl sieva Milda un brālis Teodors, dzīviem esot, nekad neuzzināja Rūdolfa traģisko likteni. To izdevās noskaidrot tikai 2017. gadā, kad Teodora meita Ilze Sīlis kopā ar Baltinavas vidusskolas skolotāju Valentīnu Kašu izpētīja valsts arhīvu dokumentus par notikumiem Sibīrijā.
Uz pasaules allaž ir bijuši cilvēki, kuriem nav trūcis drosmes pret ļaunumu cīnīties, kuri pat vistumšākos vēstures brīžus spēj vērst uz cilvēcību un līdzcietību. Šādu gaišu soli, ģimenes locekļu piemiņas saglabāšanā, ir spēruši Ilze Sīlis un Dāvids Hants. Tā ir patiesa dzimtas liecība, stāsts par stipriem cilvēkiem un viņu atvasēm.
Ziedotāji Ilze Sīlis kopā ar vīru dzīvo Kalifornijā, ASV. Lai arī uzaugot dzīve aizvadīta otrpus okeānam, tomēr Sīļu ģimenes ieaudzinātais patriotisms un latvietība veidojusi Ilzes vēlmi atgriezties un palīdzēt citiem. Arī Ilzes onkulis un ilggadējs ziedotājs Juris Petričeks (1936-2022) stāstījis par Latviju, īpaši minot sadarbību ar fondu, dibinātajām Petričeku dzimtas stipendijām un viņa mīļās sievas Ritas piemiņas stipendijas godprātīgo pārvaldīšanu. Arī pēc nāves, Juris Petričeks savā testamentā novēlēja līdzekļus stipendijām Latvijas jauniešiem. Stāsti par jauniešu spējām un sasniegumiem, deva uzticību Ilzei un Dāvidam pievienoties Vītolu fonda ziedotāju pulkam.
Ilze Sīlis dzimusi 1956. gadā ASV, Teodora un Lienes Sīļu ģimenē. Pateicoties vecāku tālredzībai un rūpēm, desmit gadus, katru sestdienu, Ilze kopā ar brāli Andri apmeklēja Ziemeļkalifornijas latviešu skolu. Ilze ar stipendiju atbalstu mācījās Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, ko absolvējusi 1974. gadā, sekmīgi arī noliekot Vācijas Valsts abitūrijas pārbaudījumus. Viņa aktīvi darbojusies latviešu sabiedrībā: bijusi skolas žurnāla redaktore un laikraksta “Latvija” korespondente, strādājusi par palīgskolotāju Ziemeļkalifornijas latviešu skolā, par audzinātāju un palīgskolotāju Kursas Rietumkrasta vasaras vidusskolā, piedalījusies 2x2 nometnēs gan kā kursante, gan vadības locekle, gan politiskā un vēsturiskā pudura vadītāja. Augstāko izglītību Ilze Sīlis ieguvusi Stanfordas universitātē, vēlāk maģistra grādu Johns Hopkins universitātes Internacionālo attiecību institūtā (Vašingtonā D.C.).
Pēc absolvēšanas strādājusi J.P. Morgan Chase bankas internacionālajā nodaļā Ņujorkā, un vēlāk ilgus gadus darbojas finanšu jomā Ziemeļkalifornijā. Līdztekus darbam, viņa darbojās Daugavas Vanagu organizācijā kā referente, Latviešu Fondā kā padomes locekle, Amerikas Latviešu Apvienībā (ALA) kā valdes locekle un bijusi ALA pārstāve Pasaules Brīvo Latviešu apvienībā. Ir Korporācijas "Dzintra" filistre.
Paldies Ilzei Sīlis un Dāvidam Hantsam, kuri jūlijā viesojās Vītolu fonda birojā, lai iepazītos un uzticētu mums savu dzimtas stāstu. Dibinātās stipendijas ir apliecinājums sen zināmai patiesībai, ka visskaistākais piemineklis ir tas, ko cēlusi mīlestība un pateicība.