Atvadu vārdi ziedotājai Irenei Dumpei
Kā ziedam virpuļot pa vējam, ar soli pārkāpt okeānu, noglaudīt kalnus, izauklēt laukus un noras, nolaisties zem dzimtās ābeles kuplajiem zariem, izstiept rokas un sajust… sajust kā tajās iegulst smagums. Satikšanās! Kopā – tagad un vienmēr!
Savam mīļajam vīram Oskaram Dumpem tās saules mūžīgajā gaismā pievienojusies uzticamā un gaišā ziedotāja Irene Dumpe. Reizēm gadās, ka dzīve divu cilvēku mūžus kā pergamenta gabaliņus sašuj mīlestības pavedieniem tik cieši klāt, ka neiespējami nošķirt, kur viena sākums un otra gals.
Oskars un Irene salaulājās 1950. gadā. Oskars bija izdarīgs darbinieks un ieņēma dažādus vadošus amatus uzņēmumos, viņš pat tika aicināts kļūt par rūpnīcas direktoru Rīgā, taču no šī darba atteicās, jo vēlējās izceļot no Latvijas, lai būtu kopā ar saviem tuviniekiem, kuri pēc kara patvērumu bija atraduši Kanādā. Irene visu laiku bija sava vīra stiprais plecs un, kad 1972. gadā beidzot tika saņemta atļauja izceļot no Latvijas, viņas dziļā un patiesā mīlestība guva pārsvaru par Dzimtenes atstāšanas sāpēm.
Sākotnēji Oskars darbojās “Volkswagen” auto pārstāvniecībā, bet pēc došanās pensijā Dumpes kopīgi svešumā radīja savu Tēvzemes stūrīti – fermu ar 5000 ābeļu stādiem. Ik pavasaris tad bija kā ceļojums uz mājām! Šo brīnišķo letiņu pāri iemīlēja kā trimdas sabiedrībā, tā arī vietējie ļaudis, kas novērtēja ne tikai Dumpju produkciju, bet arī cilvēcisko raksturu un sirdsskaidrību.
Vītolu fondā Irenes un Oskara Dumpju stipendija pirmo reizi piešķirta 2005. gadā, viņi vēlējās palīdzēt Latvijas jaunatnei un iedegās par nepieciešamību izglītot talantīgus jauniešus, tāpēc tik sāpīgs fonda saimei bija 2017. gads, kad uzticamais biedrs un atbalstītājs Oskars devās mūžībā. Dzīves drauga nāvi sāpīgi pārdzīvoja arī Irene.
Tik dziļi saaugt kopā, ka ar nervu galiem var sajust otra sirdēstus, ar skatieniem izdzīvot mīļotā priekos un bez vārdiem nolasīt sapņoto. Irene Dumpe atšķirībā no sava vīra nekad nespēja atbraukt uz Dzimteni, viņas klusā piesardzība un dziļais pārdzīvojums neļāva skart zemi, ko bija iemainījusi pret savas dzīves visdārgāko cilvēku, tomēr arī viņa, tāpat kā Oskars, savā sirdī mūžam auklēja ticību un cerību Latvija nākotnei.
Līdz ar skumjo ziņu par ziedotājas nāvi, esam saņēmuši arī vēsti par Dumpju ģimenes izteikto pēdējo gribu, ar kuru Dumpes tikai vēlreiz apliecinājuši mīlestību pret Tēvzemi!
Klusā, vieglā izelpā nokrīt ābeles zieds, it kā pustumsā, it kā pusgaismā.. Garām aizplēn ziedu smarža – rudens pilnbrieda, ziemas pagurums, pavasara mulsums un vasaras dzīvība. Zeme ir balta, ne sniega, bet mīlestības balta – ziedlapu gaišums kā mātes rokas, kā ēvelētas skaidas, kā klusībā izauklēts nodoms, un tik balts kļūst visapkārt, jo caur vienu ziedu saziedējis viss universs.
Pateicībā pieminam Irenu Dumpi!