Atvadu vārdi Evaristam Bērziņam!

,,Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.”
(Rainis)

Šis 1. oktobra rīts atausa tāds pats kā daudzi citi šoruden – saule rotājās  Bastejkalna zeltītajās liepās, ielās, savās gaitās steigdamies, aizdunēja tramvaji un Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes sniedzās oktobra tik neparasti zilajās un tieši torīt tik skaidrajās debesīs. Viss it kā bija tāpat kā citurīt. Viss bija it kā tāpat, tikai daudz, daudz citādāk... Un tieši tas šķiet vissāpīgāk un netaisnāk– dzīve rit savu gaitu, taču kāda cilvēka mūža gājums ir stājies Un nekad, nekad vairs nebūs tāpat...

 Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod, jo prāts ar sirdi ne vienmēr ir vienisprātis, tāpēc ir grūti, pat neiespējami pieņemt ziņu, ka 1. oktobrī, pašā dzimšanas dienas rītā, pēkšņi stājusi pukstēt Evarista Bērziņa, Vītolu fonda ziedotāja, sirsnīga, vienkārša un dāsna cilvēka, sirds.

Tik neparsti skumja šī rudens diena – saule pazūd aiz Rīgas namu jumtiem, atkal no koka krīt zemē un pazūd nebūtībā kāda zeltaina lapa, un vakars caur rēnu miglas sienu ved skumjās atmiņu takās ikvienu, kam bija lemts pazīt Evaristu Bērziņu. 
Viņa sadarbība ar Vītolu fondu aizsākās 2005. gadā, kad Vītolu fonds jūlija mēnesī saņēma vēstuli no ASV. Bērziņa kungs bija iepazinies ar fonda darbību laikrakstā ,,Laiks”’ un rakstīja: ,,Es ar interesi izlasīju laikrakstā  par Vītolu fondu. Es būtu ļoti pateicīgs par sīkāku informāciju sakarā ar fonda vispārējo darbību, stipendiju summām, stipendiātu atlases procesu un stipendiātu pienākumiem pret fondu." Jau septembrī sekoja nākošā ziņa: ,,Jūs visi darāt ļoti svētīgu darbu, kas atbalsta Latvijas jauniešus, viņu ģimenes, un kas eventuāli palīdzēs plaukt visai Latvijas valstij. Jūsu rūpīgi sakārtotā informācija un atklātība arī man deva lielu uzticību Jūsu fonda darbībai– es esmu pārliecināts, ka visi saziedotie līdzekļi nonāk pareizās rokās.Tāpēc es nolēmu pievienoties Vītolu fonda pabalstītāju saimei un nodibināt Evarista un Mārītes Bērziņu stipendiju." Tā sākās sadarbība un daudzu gadu patiesa un sirsnīga draudzība, un Vītolu fondam Evarists Bērziņš kļuva par īpašu cilvēku.

Evarists un Mārīte satikās emigrācijā, un abus dzīve aizveda uz ASV. Viņu mūžu raksturo mērķtiecīgas vēlmes iegūt izglītību un apzinīgs, radošs darbs katram savā specialitātē. Evarists Bērziņš ilgus gadus strādāja bērnu un pieaugušo psihiatrisko slimnīcu pārvaldē un pētījumu darbos Jēlas universitātē, Mārīte – par sekretāri, vēlāk par kvalitātes kontroles speciālisti pulksteņu rūpnīcā "Timex".1996. gadā Mārīte un Evarists aizgāja pensijā un atrada sev mīļas nodarbes: fotografēšanu, orhideju audzēšanu, ogu dārziņa apkopšanu. Tika apmeklēti kultūras pasākumi, apceļota pasaule, arī Latvija. 2005. gada 1. septembrī Latvijā tika nodibināta Evarista un Mārītes Bērziņu stipendija, bet jau  2006. gada februārī Mārīte aizgāja Mūžībā. Ierastā dzīve apstājas, un iesāktie darbi Evaristam bija jāturpina vienam – bija nepieciešams tik daudz izturības, spēka un vīrišķības. Taču tikpat krāšņi turpināja ziedēt Mārītes orhidejas, ar svētku pusdienām ciemos tika gaidīti bērni un mazbērni, sirsnība un uzmanība tika veltīta arī Evarista Bērziņa stipendiātei, kuru viņš vēstulēs dēvēja par ,,savu meitiņu”.   2006. gadā Evarists viesojas Latvijā un tikās ar studenti. Viņš bieži rakstīja saturīgas, humora pilnas vēstules, un ikkatra no tām Vītolu fondā tika īpaši gaidīta, jo bija zināms, ka pēc tās izlasīšanas netrūks pozitīvu emociju. 2007. gadā pēc divu gadu sadarbības Evarista un Mārītes Bērziņu dibinātā stipendija pārtapa par Mūža stipendija. Arī ar savu vaļasprieku – fotografēšanu – Evarists prata iepriecināt daudzus – savulaik viesnīcas ,,Radi un draugi'' izstāžu zālē bija skatāma fotogrāfiju izstāde ,,Ģimenes albums''– tajā atainoti brīži no Dziesmu svētkiem daudzu desmitu gadu garumā, kuri notikuši gan Latvijā, gan latviešu mītnes zemēs. Saņemtie līdzekļi toreiz tika ziedoti Vītolu fondam. Bez atbalsta Latvijas jauniešiem augstākās izglītības iegūšanā tika paveikts vēl daudz laba – savai skolai viņš palīdzēja īstenot vēstures projektu, atbalstīja mazpulcēnus, arī kādu kuplu ģimeni Rēzeknē, deva naudu acu operācijai bēnam un vēl, un vēl un vēl... Ik reizi, uzzinot, ka kādam nepieciešama palīdzība, Evarists to sniedza, netaupot ne laiku, ne līdzekļus – šķiet, ka tas viņam sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu.

Pirms mēneša Evarists Bērziņš, kā jau ikkatru gadu, apciemoja Latviju, taču šoreiz viņa viesošanās bija nedaudz atšķirīga, jo viņš apceļoja Latviju un izbaudīja tās kluso skaistumu. Tās bija trīs brīnišķīgas nedēļas viņa dzīvē – tika apceļota visa Dzintarjūras piekraste: Saulkrasti, Kolka, Pāvilosta, arī Vidzeme un Latgale. Viss dabas daiļums tika iemūžināts tūkstošos fotogrāfiju – tās ziemas garajos vakaros tika plānots aplūkot un atlasīt pašas skaistākās, lai atkal taptu jauna izstāde. Evarists teica: ,,Latvijas skaistums – tā ir bagātība, ko man neviens nevar atņemt! Nākamajā gadā turpināšu apceļot savu zemi!” Tomēr pašā pēdējā nedēļā Evarists atrada laiku, lai tiktos ar saviem stipendiātiem, radiem un draugiem.

Evarista 82. dzimšanas dienā, kad tiktu saņemti gan laimes vēlējumi, gan sirsnīgi pateicības vārdi no tiem, kam visu mūžu nesavtīgi palīdzēts, viņi ar Mārīti jau sagaidīja abi kopā, jo Evarista dvēsele bija devusies tai pašā tālākajā – Mūžības ceļā. Un šis gājums, tik tīrs, tik mīlestības pilns un svēts, aizsākās Evarista Bērziņa pašā dārgākajā vietā uz šīs pasaules – viņa dzimtajā zemē, viņa Latvijā.

Nāks jauns rīts, un atkal ausīs saule pār Rīgu, pār Latviju, un arī pār tālo Ameriku, kur Evaristam Bērziņam drīz būs lemts atdusēties līdzās savai Mārītei. Bet mēs, ikkatrs, kam kaut brīdi bija lemts būt blakus šim dāsnajam, sirdsgudrajam un bezgala labestīgajam cilvēkam, skaļi, pavisam klusu vai kaut tikai domās, tālajā ceļā dodoties, sakām viņam pašus siltākos, pašus mīļākos atvadu vārdus!